Ingas Gailes sarakstītais romāns par Ivandi Kaiju – "Rakstītāja" – nāca klajā pirms vairāk nekā trīs gadiem. Tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai, saņēma "Kilograms kultūras" balvu.
Kā, par to stāstot, uzsvēra pati Inga Gaile, lai arī tajā izmantoti vēsturiski fakti, pamatā tas ir iztēles auglis un tā centrā divas tēmas – rakstīšana un seksualitāte, kas pēc romāna autores vārdiem – bieži vien izplūst no viena avota.
Tagad otrai grāmatai it kā vajadzēja būt literatūrzinātniskam pētījumam, bet šoreiz ir savādāk – tā ir pašas Ivandes Kaijas dienasgrāmata, kam pievienoti literatūrzinātnieces Gundegas Grīnumas komentāri – vispusīgi, detalizēti, mūsdienu lasītāja uztverei pietuvināti. Tāds risinājums izvēlēts tādēļ, ka šī dienasgrāmata ir patiešām ļoti īpaša un personiska pašas rakstnieces liecība par savu un sava laikmeta dzīvi, viņas iekšējiem pārdzīvojumiem un radošajiem meklējumiem.
Tā aptver laika posmu no 1911. gada līdz 1921. gada aprīlim, kad viņu piemeklēja ļoti smagas veselības problēmas.
Ivande Kaija zināma ne tikai kā rakstniece, bet arī kā ļoti aktīva sabiedriskā darbiniece un dedzīga sieviešu tiesību aktīviste, kas viņas laikā bija ļoti liela uzdrošināšanās. Tas ļoti spilgti izpaužas arī dienasgrāmatā. Līdzās visām sabiedriskajām aktivitātēm viņa ir trīs bērnu māte, Rīgā iecienītā acu ārsta Fēliksa Lūkina sieva, viņas īstais vārds – Antonija Lūkina. Ivande Kaija ir viņas pseidonīms, ko viņa pieņem, debitējot rakstniecībā ar romānu "Iedzimtais grēks". Ar to viņa kļuva slavena vienā naktī, jo šis darbs ar savām feministiskajām idejām satricināja latviešu pasauli. Tajā pirmo reizi mūsu literatūrā tik kategoriski bija izvirzīta sievietes prasība būt noteicējai gan par savu dvēseli, gan miesu.
Daļa sabiedrības šim darbam piekāra dažādas nicinošas birkas, daļa to uztvēra ar sajūsmu, bet jebkurā gadījumā rezonansi tas izpelnījās milzīgu. To laida no rokas rokā, aizrautīgi studēja, iztirzāja un preparēja.
Romāna tapšana, izdevēju sākotnējās bailes to publicēt, pēc tam arī grāmatas panākumi, tas viss arī plaši atainots dienasgrāmatā.
Romānu autore ir spiesta rakstīt tikai tad, kad ir brīva no ģimenes pienākumiem, un tas parasti ir naktīs, kas, šķiet, arī vēlāk tik ļoti sagrauj viņas veselību.
1912. gada 6. martā dienasgrāmatā ir ieraksts, ka viņa ir pabeigusi romānu un jau pieļauj, ka tas būs skandalozs, jo tā saturs ir pārdrošs un daudziem šķitīs nemorālisks. Viņa raksta: "Tā ir doma, kura nav gluži jauna vispārīgi, bet pie mums viņa būs vēsturiska, un mūsu sabiedrība to linčos, bet pamazām mācīsies citādi domāt. Mana sirds pukst strauji – es esmu tik priecīga."
Šajā priekā tobrīd gan viņai nav, ar ko dalīties. Ar vīru šai saistībā viņai izceļas tracis – viņš romāna saturu dēvē par pornogrāfiju, bleķi un dreķi. Ja tas nākšot klajā, viņam jābeidzoties nost. Visi tikai viņam prasīšot un pārmetīšot visu saturu.
Dienasgrāmatā vispār kopumā ienāk ļoti daudz pārdomu par abu laulāto attiecībām, kas ir gana vētrainas. Kādā brīdī viņa raksta, ka viņi pilnīgi nepas viens otram, tomēr viens bez otra dzīvot arī nevar. Rakstniecei ārkārtīgi sāp, kad viņa atklāj vīra neuzticību, bet pati – lai arī publiski sludina dzimumu līdztiesību un sievietes brīvību – savu laulību nekad neatļaujas pārkāpt. Dienasgrāmatā ne reizi vien uzsver – mums aug bērni un par viņiem mums kopīgi jārūpējas, un bērnu dēļ jādzīvo kopā.
Bet līdzās ļoti personiskām lietām dienasgrāmata atklāj arī dažādus tā laika sabiedriskās un kultūras dzīves notikumus. Piemēram, ar Lūkinu pāri varam pabūt Krievu teātrī, kur pašu pirmo reizi šī teātra vēsturē uzvesta latviešu luga – Blaumaņa "Indrāni". Ivande Kaija to novērtē ļoti atzinīgi.
Taču pirmizrādi viņai aptumšo tas, ka tajā viņa ierauga sava vīra mīļāko – Matildi Vesmani, ko arī aprakstījusi ļoti emocionāli.
Kopumā var arī teikt, ka šī dienasgrāmata caur ļoti personisku prizmu sniedz ieskatu arī vienā no smagākajiem laikiem mūsu vēsturē – Pirmais pasaules karš, ar to saistītā vācu okupācija, brīvības cīņas un visbeidzot neatkarīgas valsts veidošana.
Latvijas valsts dibināšanas laikā bijusi aktīva sabiedriskajā darbā. Strādājusi par franču preses referenti Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, darbojusies Sieviešu palīdzības korpusā un vadījusi tā izveidoto Zelta fondu, piederējusi pie sabiedrības viedokļa veidotājiem.
Grāmata ir apjomā ļoti vērienīga – vairāk nekā 700 lappušu bieza, to bagātīgi papildina arī fotogrāfijas.
