Kļūšana par romānu
Brāļu Kaudzīšu sākotnējā iecere ir stāstu par zemes pārmērīšanu Veļķu muižā, Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā uzrakstīt laikrakstam "Baltijas Zemkopis"[1]. Māteru Juris "Sadzīves viļņus" nosauc par romānu. 19. gadsimta pēdējās desmitgades ir laiks, kad latviešu kultūra piedzīvo strauju augšupeju, – dzimst un uzplaukst latviešu literatūras vēsture, kritika un teorija, šķeļas un vairojas prozas, dzejas un drāmas žanri. Bet 1864. gadā nāk klajā arī pirmais Baltijas vācu romāns "Georgs Šteins jeb vācieši un latvieši" (Georg Stein oder Deutsche und Letten, 1864; 2. izd. 1879), kura centrā ir latviešu un vācu attiecības un skarti latviešu tautas atmodas un emancipācijas jautājumi. Tā autore Johanna Konrādija (Conradi, 1814–1892) latviešu sabiedrības augšupeju saista ar atsevišķiem vācu pārraudzībā augušiem un izglītotiem līderiem, bet pašapzinīgie latviešu tautības Tērbatas studenti viņas acīs ir dzērāji un dienaszagļi. Iespējams, romāna protagonista Akmeņu Jura jeb Georga Šteina prototips ir latviešu tautskolotājs, mācītājs un avīžnieks Juris Neikens[2].
1879. gadā publicētajā Māteru Jura romānā redzama gluži cita aina, ar vācu virsslāni allaž draudzīgi un miermīlīgi dzīvojušais protagonists Felzenbergs pats saviem spēkiem izveidojas par patstāvīgi domājošu, izglītotu sabiedrības līderi, kuram, sižeta atrisinājumam tuvojoties, izrādās – ir arī aristokrātiska cilme un, pirms sniegt iemīļotajai muižnieka atvasei Klotildei roku, viņš vēl paspēj izrādīt varonību kaujas laukā. Izcilās dzimtas saknes un varoņdarbi viņu momentā paceļ līdz tīkama laulību kandidāta līmenim Baltijas vācu aprindās un apbrīnota tautas tribūna pozīcijai latviešu lauku iedzīvotāju acīs. Ar Felzenbergu Māteru Juris rada pretni Akmeņu Jurim un vienlaikus arī norāda ceļu uz līdzsvarotu latviešu un vācu savstarpējo attiecību risinājumu – neuzkrītoša, pacietīga asimilācija ar laulību starpniecību un latviešu integrācija Baltijas vācu vidē[3]. Tautas atmodas laikmetā šāda ideja nav jauna, kā norāda socioloģe Vita Zelče, latvieši patiešām uzvedības kultūras, valodas, draugu un domubiedru loka, kā arī sociālās mobilitātes dēļ par sievām izvēlas vācietes, gan visbiežāk – no vidusšķiras ģimenēm[4]. Savukārt augstdzimušu vāciešu laulības piemēru ar igauņu un latviešu jaunekļiem tikpat kā nav – tas viņām nozīmētu došanos pa sociālajām kāpnēm uz leju[5].
Šādā ziņā Māteru Jura romāns vērtējams kā utopija. Arī nejauši atrastie Felzenberga dzimtas vēstures dokumenti ved uz pasakai līdzīgām laimīgām beigām.
Kaudzīšu "Mērnieku laiki" vēl publicēšanas brīdī saglabā žanra apzīmējumu – stāsts. Ja pirmizdevējs Indriķis Alunāns, apjauzdams izvēlētā žanra neatbilstību kā apjomam, tā izklāstam, tomēr iedrukā "Mērnieku laiki. Romāns", tad otrajā izdevumā Kaudzītes panāk savu. Tikai vēlāk, kad "balsis no publikas" izsaka aizdomas, ka romāns varētu arī nebūt pašu Kaudzīšu darbs, viņi publiski atklāj pagaro manuskripta tapšanas procesu, norādot, kā sākotnējā iecere uzrakstīt neliela apjoma stāstu laika gaitā pletusies arvien plašāka un apaugusi ar jaunu materiālu[6]. "Mērnieku laikiem" veltītās pirmās monogrāfijas pirmizdevumā (1909) Roberts Klaustiņš atbalsta Kaudzīšu žanra norādi – stāsts, cenšoties plašo tēlu galeriju, laikmeta ainas un sazaroto sižetu iedabūt stāsta žanra šaurajos rāmjos: "Apmērs būtu romanam īsti piederīgs, līdzīgs "Sadzīves viļņiem", bet trūkst pamatīga varoņa dzīves attēlojuma, kur tik viena persona pavadīta no šūpuļa līdz kapam (..) visam stāstam cauri stiepjas zināms pavediens, kas saista katru daļu un lēnam, bet konsekventi attīsta un apgaismo katru domu, vilcienu un tipu līdz viņa apslēptai būtnei"[7], bet monogrāfijas otrajā izdevumā (1926) Klaustiņš ir rūpīgi izanalizējis Kaudzīšu romāna manuskriptus un uzmetumus[8] un no žanra apzīmējuma "stāsts" atsakās.
Baltijas lauku dzīves ainava
Abi romāni pirmvariantā ir publicēti atsevišķās daļās – Māteru Jura romāns laikraksta "Baltijas Zemkopis" vairākos pielikuma numuros[9], Kaudzīšu romāns – trīs atsevišķās daļās, abiem darbiem gada beigās iznākot arī grāmatā[10].
Abi romāni lieliski viens otru papildina, veidojot pilnīgu Baltijas lauku dzīves ainavu – cik sīki un pamatīgi Kaudzītes atklāj notikumus zemnieku sētā, tik precīzi un lietpratīgi Māteru Juris tēlo muižas vidi.
"Mērnieku laikos" liela vieta atvēlēta plašām laikmeta ainām un sadzīves rituāliem, gan romantiski sentimentālas, gan pavēsas, distancētas un lietišķas atklājot attiecības ģimenē un mīlestībā. "Sadzīves viļņos" sentimentālā līnija ja ne gluži izvirzās priekšplānā, tad tomēr tai ir būtiska loma galvenā varoņa iekšējās pasaules izpratnē. Māteru Jurim ir svarīgi, lai viņa sievietēm netrūktu emocionalitātes, erotiska piesitiena un seksuāla valdzinājuma. Eduarda Felzenberga dzīvē mīlestības pārdzīvojumiem ir ļoti nozīmīga loma.
Kā Māteru Juris, tā Kaudzītes ir lieliski raksturotāji un teicami eiropeiskās kultūras pārzinātāji, atsauces uz literatūru un mūziku nav nejaušas. Māteru Jura romānā, iespējams, pirmoreiz latviešu literatūrā klaviermūzika un klavieru spēlēšana kļūst par jūtu atklājēju. Romānā ir aina, kurā Felzenbergs izjustā klavierspēlē attēlo latviešu tautas vēsturi atbilstoši Garlība Merķeļa vīzijai. Sīkāk nekomentējot Merķeļa redzējumu un tā lomu tautas atmodas laikmetā, jātur prātā, ka 19. gadsimts ir arī programmatiskās mūzikas jeb mūzikas, kas atveido naratīvu ārpus mūzikas, uzplaukuma laiks. Tādējādi šī epizode lieliski iekļaujas arī sava laika romantiskās mūzikas novitāšu kontekstā: "Felzenbergs nosēdās pie klavierēm un spēlēja no galvas. Iesākot klavieru balsis skanēja lēnām, it kā sarunādamās, it kā stāstīdamas iz pagājušiem, sirmiem laikiem. Tad viņas sāka gaudot kā apspiests cilvēku bars; tad Marija likās dzirdot vaimanas, kliegšanu un brēkšanu, pa starpām lāstus un brīdēšanu, kas negribēja ne rimties. Tad – klau! – tālu, tālu ir pērkona rūkšana dzirdama – tā nāk arvienu jo tuvāki, līdz pērkoņa tēvs parādās savā pilnā majestātē – spēriens uz spērienu ir dzirdams, visas malas trīc, zibens iesper vienā un otrā vietā, kaukšana un paslēpts īgnums mocās ārā iz bailīgas krūts – tad – tad viss atkal apklust un jaukas skaņas, līdzīgas eņģeļu balsīm pasludina jaunu rītu, jaunu laikmetu un neizsakāmi mīlīgā saskaņā nobeidzās Felzenberģa spēlēšana."[11]
Laikmeta dokumenti
Kā Māteru Juris, tā Kaudzītes domā par latviešu tautas nākotni, Māteru Jura teksts šai ziņā vērtējams kā "programmatisks romāns"[12], Kaudzītes savukārt liek lasītājam pašam nonākt pie secinājumiem, romāna izskaņā vienīgo gaišo cerību staru atstājot Lienas un Kaspara meitiņas Anniņas rokās: viņā ir ielikti labi ētiski pamati, meitenītes intelektuālajai attīstībai izvēlēta novadā labākā skola, un romāna finālā atklājas – ir apsolīts arī pietiekams materiāls nodrošinājums. Un tomēr latviešu literatūras vēsturē treknākiem burtiem ir ierakstīts Kaudzīšu romāns.
Tieši Kaudzīšu darbs ir iegūlies latviešu kultūras kanonā, ticis divkārt ekranizēts un vairākkārt piedzīvojis iestudējumus uz latviešu teātru skatuvēm.
Protams, var norādīt uz Māteru Jura iztrūkumu latviešu literatūras vēsturē padomju laikā viņa simpātiju dēļ, pirmkārt, Baltijas vācu muižniecībai un, otrkārt, latviešu turīgajai zemniecībai jeb Māteru Jura vārdiem – "latviešu gruntniecībai". Ar Latvijas neatkarības atjaunošanu romāns piedzīvo jaunu izdevumu[13], kā arī radio iestudējumu[14], tomēr izdevumu, tulkojumu un recepcijas ziņā Kaudzīšu teksts paliek nepārspēts.
2024. gadā Kaudzīšu "Mērnieku laikus" Latvijas Universitātes (LU) baltu filoloģijas studenti lasa joprojām. Romāns ir laikmeta dokuments, liecība par latviešu sabiedrības attīstību un latviešu zemniecības stāvokli 19. gadsimta otrajā pusē – šķiet, tā ir grūti apstrīdama patiesība. Tomēr, manuprāt, šo tekstu, līdzīgi kā Blaumaņa īsprozu un lugas, ļaudis lasa, par to diskutē, to atceras un piemin arī tādēļ, ka autori ir pateikuši kaut ko vairāk par cilvēku, viņa raksturu un kaislībām, kaut ko vairāk par to, kas ir palicis nemainīgs kopš Ādama un Ievas laikiem. Ar skarbu ironiju, brīžam pat sarkasmu tēloti cilvēki varas pozīcijā un cīņā par zemi un mantu, ar humoru un izsmieklu jeb "kustības mērķu vulgarizēšanu un savtīgu izmantošanu"[15] – pārprasta nacionālisma lielīgie aizstāvji. Kaudzīšu teksts cauri laikiem piedzīvo varas maiņas un līdz ar tiem – arvien jaunus izdevumus. Romāns nāk klajā 1879., 1891., 1903. un 1911. gadā, bet tikai 1913. gadā tam tiek pievienotas 60 Eduarda Brencēna (1885–1929) ilustrācijas. Brencēna acīm lasītājs redz Švaukstu, Ķenci, Pāvulu, Pietuka Krustiņu, Lienu un citus romāna varoņus joprojām un, balstoties Brencēna radītajos interjeros, ir iekārtotas istabas un krogus ainas Voldemāra Pūces režisētajā filmā "Mērnieku laiki" (1968).
Starpkaru periodā Latvijā ir publicēti divi romāna izdevumi (1923, 1928) un vēl viens nāk klajā izdevniecībā "Prometejs" Maskavā (1937). Romāns divreiz ir publicēts Otrā pasaules kara laikā (1942, 1944), bet pirmais pēckara izdevums iznāk Gincburgā, Bavārijā, 1948. gadā, un tas vēl ir bēgļu nometņu laiks. Padomju Latvijā romāns ir atkal publicēts gadu vēlāk. 1949. gada izdevums varētu būt cenzēts.
Paradoksālā kārtā tieši tad, Staļina dzīves laikā, nevis Otrā pasaules kara izdevumos, no romāna sākuma teksta ir pazudis vārds "žīds". Tas nav mainīts pret apzīmējumu "ebrejs", bet ir izņemts, pārveidojot teikuma struktūru[16].
Romāna pirmajā epizodē Annuža sarunājas ar mazo Anniņu: "Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu [no žīda]", seko Anniņas jautājums oriģinālvariantā: "No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?" un labotajā izdevumā: "Kur tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?"[17] Tomēr 1949. gada izdevumā astoņās citās teksta vietās, izņemot vēl vienu epizodi, kurā varbūt tā arī ir drukas kļūda, vārds "žīds" ir saglabāts. Tā kā izlaidums attiecas uz romāna sākumu, un tā noteikti nav drukas kļūda, jo mainīta arī teikuma struktūra – labojums ir apzināts. Teksta varbūtējā cenzēšana ir saistīta ar PSRS īstenoto antisemītisma kampaņu vēlīnajā Staļina periodā.
Ar teksta labojumiem romāna sākumā nāk klajā arī turpmākie 1954., 1955. un 1959. gada izdevumi. 20. gadsimta 50. gados romāns iznāk arī trimdā – 1958. gadā Kopenhāgenā (Dānijā) un Linkolnā (ASV). Pirmais zinātniskais izdevums ar literatūrvēsturnieka un toreiz Latvijas Valsts Universitātes docenta Oto Čakara komentāriem ir publicēts 1980. gadā, pašlaik pēdējais izdevums – 2006. gadā apgādā "Zvaigzne ABC". "Mērnieku laiki" cauri laikiem piedzīvojuši vismaz 23 atkārtotus izdevumus, neskaitot saīsinātos variantus skolām (1930, 1936) un pārstrādes teātrim (1926, 1943, 1962).
Drīz pēc "Mērnieku laiku" pirmizdevuma latviešu valodā Baltijas presē ir publicētas fragmentāras adaptācijas vācu[18] un krievu valodā[19]. Jaunā tulkojumā romāna pirmās daļas ceturtā nodaļa ir iekļauta arī Maksima Gorkija un Valerija Brjusova sakārtotajā latviešu literatūras izlasē (1916)[20], savukārt Ķenča lūgšana Daugavpils latviešu valodas skolotāja Alekseja Makarova (1896–1943) tulkojumā ir publicēta latviešu prozas izlasē, kas nāk arī klajā 1940. gadā Daugavpilī[21]. 1883. gadā ir publicēta norāde, ka romānu tulkojusi Skultes muižniece Freitāga-Loringhofena (von Freytag-Loringhoven, 1842–1912) un likšot iespiest Leipcigā, bet "ienākums no tā nākšot nelaiķa Cimzes famīlijai par labu"[22], tomēr citu ziņu ne par manuskriptu, ne publikāciju nav. Pirmais pilnīgais romāna izdevums vācu valodā ir izdots tikai 2012. gadā, tekstu publicēšanai ir tulkojis lieliskais vācu valodas zinātājs Valdis Bisenieks (1928–2017)[23]. Savukārt krievu valodā romāns pirmoreiz gandrīz pilnā apjomā publicēts tikai pēc Otrā pasaules kara (1949) ar Arvīda Griguļa priekšvārdu. To tulkojis Arnolds Dukurs (1899–1976) un G. Maksimovs. Tomēr arī šis darbs nav bez trūkumiem, kā norāda Jānis Niedre, "tulkotāji ne katrreiz pratuši iedziļināties Kaudzīšu romāna valodas niansēs, bieži vien viņi ir gājuši vieglāko ceļu. Nav atseguši tipisko raksturojumu nianses un – reizumis grūtākās vietas vienkārši izlaiduši"[24]. Romāns jaunā Vladimira Ņevska (1911–1968) tulkojumā nāk klajā arī 1962. gadā, tas ir līdz šim pēdējais un pilnīgākais izdevums krieviski.
Nelielu interesi par romānu izrāda arī lietuvieši un igauņi. Kā norāda lietuviešu literatūrzinātnieks Silvestrs Gaižūns, latviešu reālistiskajai prozai Lietuvā veicies vislabāk, it īpaši "Mērnieku laikiem", kam uzmanība pievērsta jau 20. gadsimta sākumā; romāns vērtēts presē, tulkotas arī latviešu apceres par brāļiem Kaudzītēm un viņu darbiem[25]. Lietuviešu valodā romāns piedzīvo divus tulkojumus un trīs izdevumus – 1939. gadā nāk klajā Kostas Korsaka (Korsakas, 1909–1986) saīsināts tulkojums, kura pamatā ir skolotāja Jāņa Tauriņa (1874–pēc 1940) sagatavotais saīsinātais latviešu izdevums (1930), gan pēc tulkotāja ieskatiem saīsināto tekstu lietuviešu valodas tulkojumā papildinot ar izvērstākiem romāna fragmentiem. Īsinājumi galvenokārt attiecas uz nozagto ruļļu sižetisko līniju[26]. Pēc Otrā pasaules kara Korsaka vienaudzis Aleksandrs Žirgulis (Žirgulys, 1909–1986) romānu tulko vēlreiz, šoreiz pilnā apjomā (1963) ar atkārtotu izdevumu 1980. gadā. Igauniski romāns tulkots tikai pēc Otrā pasaules kara (1959) un jaunu izdevumu vairs nepiedzīvo. "Mērnieku laiku" tulkojumu apzinātājs Mārtiņš Laizāns norāda arī uz romāna franču izdevumu 2000. gadā antoloģijas "Patrimoine littéraire européen" (Eiropas literatūras mantojums) 12. laidienā. Kaudzīšu tekstu franciskojis Tjerī Kanavā (Thierry Canava)[27].
Runas par plaģiātu
Brāļi Kaudzītes, tūlīt pēc romāna publicēšanas saņēmuši Latviešu Literārās (draugu) biedrības jeb tā saucamās Baltijas vācu mācītāju biedrības balvu uzreiz pēc pirmpublicējuma, sastopas ar skaudību un neapmierinātību daļā latviešu sabiedrības.
Gandrīz vienlaikus izceļas runas arī par romāna autorību. Tās nav noklusušas joprojām.
Kaudzītes gan raksta paskaidrojumu un savus uzmetumus un manuskriptus nodod atklātība, bet tas nelīdz. Kaudzīšu tekstā esot daudz līdzīga ar Jēkaba Zvaigznītes ironisko stilu, saskanot arī atsevišķas epizodes un tēlu veidojums, citi savukārt romānu piedēvē Atim Kronvaldam. Autorības jautājuma izcelsmi un viedokļus, pats palikdams pārliecībā, ka Kaudzīšu darbs ir plaģiāts, apkopo advokāts Jānis Zariņš (1891–1978). Viņa materiāli nāk klajā vispirms ASV (1991)[28] un dažus gadus vēlāk arī Latvijā ar Valdemāra Ancīša (1921–2006), Zariņa versijas piekritēja, pēcvārdu[29], izraisot jaunu diskusiju vētru lasītāju vidū. Pāris gadus vēlāk, iespējams, pirmoreiz literāra teksta analīzē pielietojot datorlingvistikas metodi, LU Filoloģijas fakultātes studente Skaidrīte Zariņa (1947–2021), salīdzina Jēkaba Zvaigznītes tekstu un Kaudzīšu romāna 3. daļas leksiku, nonākot pie secinājuma, ka, pirmkārt, substantīvu lietojuma ziņā Kaudzīšu valoda būtiski atšķiras no Zvaigznītes valodas:
"Zvaigznītes valoda, ja tā varētu teikt, ir izglītota vienpatņa valoda, "Mērnieku laiku" 3. daļas valoda ir dzirkstoša tautas valoda",
otrkārt, būtiski atšķiras frazeoloģismu un frazeoloģismu nozīmē lietotie teksta fragmenti; treškārt, gan Zvaigznīte, gan Kaudzītes bagātinājuši latviešu valodu ar jaunvārdiem[30]. Tomēr arī šis pētījums aizdomīgajiem autorības jautājumā nekliedē šaubu ēnu.
Romāns ir raisījis un joprojām raisa literatūrzinātnieku interesi – 20. gadsimta sākumā nāk klajā jau iepriekš minētā Roberta Klaustiņa pētījumi. Pēc Otrā pasaules kara, 1964. gadā, Oto Čakars, vēlākais romāna zinātnisko komentāru autors, par "Mērnieku laikiem" izstrādā zinātņu kandidāta disertāciju, atbilstoši padomju standartam – krievu valodā[31], pēc dažiem gadiem tiek izdota neliela apjoma monogrāfijā "Brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" – pirmais reālistiskais romāns latviešu literatūrā" (1968). Tā ietver ieskatu romāna tapšanas gaitā, tēlu analīzi, skatījumu uz tekstu no žanra, humora un satīras un latviešu tradicionālās kultūras viedokļa, kā arī iespējamo ietekmju avotu meklējumus. Jaunākie literatūras un teātra pētnieku raksti ir publicēti romānam veltītā krājumā "Piebalgas teksts. Brāļu Kaudzīšu romāns "Mērnieku laiki" (2011).
Pēta kā psihiatri, tā dzejnieki
Romāns ir raisījis arī citu nozaru pētnieku interesi. Jau Otrā pasaules kara laikā tam pievērsās psihiatrs un LU Medicīnas fakultātes profesors Hermanis Buduls (1882–1954), no sava, psihiatra skatpunkta analizējot romāna tēlus[32], piemēram, Oļiņieti vērtējot kā "psīchopatisku sievieti, kurai stipru dvēseles pārdzīvojumu brīžos uznāk histēriskas lēkmes"[33] vai citur: "daba Švaukstam gan ir piešķīrusi daudzas ākstu īpašības, bet ļaunumu ne."[34] Psiholoģiskās studijas dzimtas vēstures griezumā turpina psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Sarunās ar Rudzīti ir balstīta Ingunas Baueres romānā "Skolas Līze" ietvertā hipotēze par Matīsa Kaudzītes mīļotās, vēlāk līgavas un sievas Līzes Rātminderes māti kā Oļiņietes prototipu. Nesen mūžībā aizgājušās Ingunas Baueres romāns "Skolas Līze. Stāsts par liktenīgu satikšanos un mīlestību, kura uzveica laiku" (2011) ir pirmais un, manuprāt, labākais Baueres "stipro sieviešu" biogrāfisko romānu sērijā. Savukārt Rudzītim latviešu literātu pētniecība kļūst par būtisku viņa darbības šķautni. Atziņas par Rātminderiem un Kaudzītēm, kā arī romānu "Mērnieku laiki" ir apkopotas Viestura Rudzīša grāmatā "Abpus pārejai" (2021). Viņa oriģinālie pētījumi var nepatikt, bet tie ir uzmanības un lasīšanas vērti. Savukārt Baueres romāns nav vienīgais, kas aplūko Kaudzītes un "Mērnieku laikus" beletrizētā skatījumā. Īsi pirms Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas nāk klajā literatūrzinātnieka Jāņa Kalniņa plašais kultūrvēsturiskais romāns "Kalna Kaibēni. Brāļu Kaudzīšu dzīves romāns" (1989), kas vienlaikus iezīmē viņa tautas atmodas laikmeta personību pētniecības noslēgumu.
Viena no jaunākajām apcerēm "Mērnieku laiki eiropieša acīm" (2012) skata brāļu personības un iespējamos romāna ietekmju avotus Eiropas filozofiskajā un literārajā pasaulē oriģinālā un varbūt vietumis arī diskutablā rakursā. Šo neliela apjoma brošūru Kaspars Kļaviņš ir izstrādājis kā ievadtekstu romāna pirmajam pilnajam vācu tulkojumam. Gribētos cerēt uz jauniem pētījumiem nākotnē.
Un visbeidzot – Kaudzītes ir izpelnījušies arī izcilā alūziju meistara Kārļa Vērdiņa uzmanību, ieskatam fragments no viņa sacerējuma "Kaudzītes": "Izstopojušies cauri Eiropai, mājās pārnācām vēlu / naktī. Skolnieki bija sagūluši ap krāsni kā nelai-/mes čupiņas, piedzēruši, pūkainie zoslēnu kakli / krustām viens otram pāri. / Apsedzām viņus siltāk, visu nakti nosēdējām pie krāsns, caur asarām vērojām uguni - / tur sadega platie, līdzenie ceļi, pilis ar princesēm, sle-/ peni gari, kas dzina mūs auļos pa melniem tune- / ļiem, rumpainīši metro un laukumos. [..] gadu pēc gada mēs gājām nopakaļ saulei, kas ķircinot / brīžam pabāza apaļumus starp pelēkiem mākoņiem. /Bet tagad mēs to satversim dakšās, maisiem nesī-/sim istabās. Līdz izkusīsim, ap jaunām daktīm satecēs mūsu asinis, / plūdīs uz nomaļiem ciemiem kopā ar gāzi un elek-/trību, plūdīs caur grieztām un šautām brūcēm, / kopā ar asarām līs pār bēdīgu, sarkanu degunu, / kuru četros no rīta aukstā kūtī dzesēs pie spoži noberztas piena kannas."[35]
Viņa enigmātiskās rindas arvien raisa diskusijas, bet pats romāns "Mērnieku laiki" ir nobriedis jaunam komentētam izdevumam –
pamazām nebūtībā aiziet paaudzes, kurām bija pietiekamas vācu valodas zināšanas un izpratne par rusicismiem un ģermānismiem. Šie aspekti mūsdienu lasītājam kļūst par klupšanas akmeni. Par to nopietni jādomā.
[1] Sal. Oto Čakars. Brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" – pirmais reālistiskais romāns latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 1968, 9.lpp.
[2] Sīkāk par Konrādijas romānu: Māra Grudule. Divi kurzemnieki uz vienas laipas: Johanna Konrādija un Māteru Juris. E.Lāms (atb.red.). Aktuālas problēmas literatūrzinātnē , nr. 20. Liepāja: LiePA, 2015, 9.-19. lpp.
[3] Par Māteru Juri sīkāk Līgotņu Jēkaba priekšvārdā Mātera kopotajiem rakstiem četros sējumos (1924), kā arī: H.Apsīts. Māteru Juris kā tiesībnieks. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1935, Nr. 2. u.c.
[4] Vita Zelče. Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002, 50.lpp.
[5] Jaan Undusk. Die Ehe als Utopie. Einführung in ein literarisches Motiv. Baltische Seminare. Bd.5. Literaturbeziehungen zwischen Deutschbalten, Esten und Letten. Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2007, 185.-203.lpp.
[6] Kaudzītes Reinis, Kaudzītes Matīss. Paskaidrojums par "Mērnieku laikiem", no: R.Klaustiņš. Mērnieku laiki. Rīga: Latvija, 1909, 109.-113. lpp.
[7] Roberts Klaustiņš. Mērnieku laiki. Rīga : Latvija, 1909, 4.-5.lpp.
[8] Materiāls saglabājies Rakstniecības un mūzikas muzejā : Pirmraksts. Kaudzītes, R. 1/1, inv.nr. 6921 ; Manuskripts. Kaudzītes, R. 2/1, inv.nr. 6922 ; LU Akadēmiskās bibiotēkas J. Misiņas bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu fondā : Kaudzītes R.un M. nr.115, tas ietver romāna 4.,5.,6. un 11.nod. fragmentus.
[9] Teodors Rolands. Sadzīves viļņi. Oriģinālromāns ir Baltijas sadzīves. Divās daļās. Baltijas Zemkopja Pielikums, Nr.17 (25.04.1879) – Nr. 35 (29.08.1879).
[10] Teodors Rolands. Sadzīves viļņi... Rīga: A. Stāls, 1879; atk.izd. 1898; 1920tos g.; 1924.
[11] Māteru Juris. Sadzīves viļņi. Oriģinālromāns iz Baltijas sadzīves. Divās daļās. Rīga: Zinātne, 1994, 178.-179.lpp.
[12] Biruta Gudriķe. Māteru Juris – zemniecības aizstāvis un ideologs. No: Māteru Juris. Sadzīves viļņi. Oriģinālromāns iz Baltijas sadzīves. Divās daļās. Rīga: Zinātne, 1994, 37.lpp.
[13] Iespējams, Mātera atgriešanās latviešu padomju literatūras vēsturē ir saistāma ar Arvīda Griguļa publikāciju: Arvīds Grigulis. Talants vieglprātību un pretrunu vējos. Karogs, Nr. 3 (1975), 148.-150.lpp. Māteru Jura romāna pilns teksts publicēts sērijā "Romāns – pagātnes liecinieks" 1994.gadā, lejuplādējams LNB digitālajā bibliotēkā.
[14] Iestudējums Latvijas radioteātrī piecās daļās 2022. gadā.
[15] Oto Čakars. Brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" – pirmais reālistiskais romāns latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 1968, 72.lpp.
[16] Čakars, Oto. Romāna publicējumi, no: Kaudzītes Reinis un Kaudzītes Matīss. Mērnieku laiki: stāsts. Rīga: Liesma, 1980, 529.-534., šeit 532. lpp.
[17] Reinis un Matīss Kaudzīši. Mērnieku laiki. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1949, 7.lpp.
[18] Die Revisorenzeit nach dem lettischen Roman "Merneeku laiki" von Reinis und Matis Kaudsit, für das Rigaer Tageblatt bearbeitet von M[arie].G[ulecke]. Rigaer Tageblatt, 1883, Nr. 26-61. Sīkākas ziņas par tulkotāju: Kaspars Kļaviņš. "Mērnieku laiki" eiropieša acīm. Salzburg: autora izdevums, 2012, 49.-50. lpp.
[19] Vremena zemļemerov. Povest iz žizni latišei Reina i Matisa Kaudzit. Rižskij Vestnik, Nr.1 (2.01.1880) – Nr.53 (5.03.1880). Publicēta pirmā daļa un otrās daļas sākums, tulkotājs Pēteris Dadzītis, tas norādīts, piemēram, : Anon. Pēters Dadzīts [nekrologs]. Balss, nr. 42 (11.03.1906).
[20] R. i M. Kaudzit. Vremena zemļemerov. Roman. Sborņik latišskoi literaturi pod redakciei V.Brjusova, M.Gorjkago. Petrograd: Knigoizdatjelstvo "Parus", str. 42-62.
[21] Molitva Kenca i drugie rasskazi (sost. A.Makarov). Daugavpils: Drug, 1940.
[22] -s. "Mērnieku laiki". Balss, nr. 14 (6.04.1883), 5.lpp., līdzīgi arī vēlāk: Kaudzītes Reinis, Kaudzītes Matīss. Paskaidrojums par "Mērnieku laikiem" no: R.Klaustiņš. Mērnieku laiki. Rīga: Latvija, 1909, 112.lpp.
[23] Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte. Landvermesserzeiten: Roman. Salzburg: Verlag Kaspars Kļaviņš, 2012.
[24] Jānis Niedre. Kaudzīšu "Mērnieku laiki" krievu valodā. Literatūra un Māksla, nr. 21 (21.05.1950).
[25] Sīkāk par romāna recepciju Lietuvā: Silvestrs Gaižūns. Latviešu literatūra Lietuvā, no: Benedikts Kalnačs u.c. Latvieši, igauņi un lietuvieši: literārie un kultūras kontakti. Rīga, LU LFMI, 2008, 994.-995.
[26] Sal. Jānis Rudzītis. Brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki lietuvju valodā. Daugava, Nr. 4 (1940), 378.lpp.
[27] Sal. Mārtiņš Laizāns. "Mērnieku laiki" un vienradža smadzenes: gastrotulkojuma samērojums, no: Edgars Lāms (atb.red.). Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā. Liepāja: LiePA, 2020, 48.lpp.
[28] Jānis Zariņš. Kas bija "Mērnieku laiku" un "Izjuriešu" autors? De Moines: Ausma Vilciņa, 1991.
[29] Jānis Zariņš. Kas bija "Mērnieku laiku" un "Izjuriešu" autors? [Valdemāra Ancīša pēcvārds]. Saldus: Signe, 2000.
[30] Skaidrīte Zariņa. Lietvārdu lietojuma salīdzinājums J.Zvaigznītes un Kaudzīšu tekstos. Bakalaura darbs valodniecībā. Vadītāja Maija Baltiņa. Rīga: LU Filoloģijas fakultāte, 2002, 59.lpp. Manuskripts autores mantinieku arhīvā.
[31] Oto Čakars. "Vremena zemlemerov" bratjev Kaudzit – pervii realističeskii roman v latišskoi literature. Riga, 1964.
[32] Hermanis Buduls. Par "Mērnieku laiku" tipiem un viņu tapšanas vidi. Latvju Mēnešraksts, nr. 8 - 10, (1943).
[33]Turpat, nr. 9, 543. lpp.
[34] Turpat, nr.10, 617. lpp.
[35] Kaudzītes, no Kārlis Vērdiņš. Biezpiens ar krējumu. Rīga: Atēna, 2004, 77. lpp.
