"Beigās tas viss ir par mani, kaut kādā ne burtiskā veidā, iespējams, bet savā ziņā es skatos tajā grāmatā kā spogulī. Mēģinājums aizbēgt no sevis caur dzeju kaut kādā dīvainā veidā ir mani novedis atpakaļ pie sevis," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāja Vilsons.
Kā saka grāmatas redaktors Henriks Eliass Zēgners: "Roberta Vilsona debijas krājuma "Muļķu ķērājs" saknes iedzītas plašā literatūras laukā – no klasikas un filozofijas tekstiem līdz latviešu laikmetīgajai dzejai. Kā radniecīgi jāmin Marts Pujāts un Artis Ostups, taču Vilsona balss ir savrupa un spirgta. Grāmata lauž jaunu avangarda vilni, kura pacelto jautājumu mutulī jādomā par valodas sniegto iespēju slēpties, atklāties un mulsināt. Šie teksti satrauc, liek lauzīt galvu, pārdomāt labo un ļauno, citkārt smīdina, parāda spožu prātu, reizumis uzplaukst sirsnībā un ieved dārgumiem pilnā valodas labirintā."
Vilsons atklāja, ka dzejas krājums "Muļķu ķērājs" tapis ciešā sadarbībā ar Zēgneru, un dzejnieka un redaktora attiecības ir bijušas ārkārtīgi svarīgas grāmatas tapšanas procesā.
"Mēs ar Henriku jokojāmies, mums bija divas metaforas par dzejnieka un redaktora attiecībām. Pirmā metafora bija, ka redaktors ir dzejas terapeits.
Proti, dzejniekam ir sāpes, ja ne fiziskajā un materiālajā eksistencē, tad vismaz garīgajā dažkārt nudien, un tad viņš nāk, baidīdamies par saviem pirmdzimtajiem dzejoļiem pie redaktora, un redaktors viņu mierina un saka – paskatīsimies kopā, neuztraucies, viss kārtībā, šī ir telpa, kurā tu vari justies droši būt dzejnieks," stāstīja Vilsons.
Otra metafora, pie kuras viņi diezgan ātri pārgājuši savās sarunās, bijusi par redaktoru kā dzejas vecmāti, proti, kā to, kas palīdz nākt pasaulē un reizē palīdz pārdzīvot arī tās sāpes, ko tas prasa.
"Es, protams, nezinu, kādas ir sāpes, dzemdējot pa īstam, un es nekad to nevarēšu uzzināt, bet ir arī sāpes, kuras ir saistītas ar grāmatas rašanos. Šīs sāpes, ja nu kāds ir pasaulē, kurš var palīdzēt tās remdēt, tad tas ir labs redaktors," atzina Vilsons.
Vienlaikus viņš norādīja, ka Zēgners nav iejaucies dzejoļu "iekšienē", bet viņš pats dzejoļu rindās un vārdu izvēlē savā galvā turpina iejaukties joprojām.
"Es nevaru lasīt šo grāmatu, jo uzreiz redzu, ko es otrajā izdevumā labotu," atzina dzejnieks.
"Muļķu ķērājs" ir visai rotaļīgs vārdu salikums, un rotaļāties ar valodu vajag, bet dažkārt pret valodu jāizturas arī nopietni, ja nopietnas ir tās lietas, ko ar valodu vēlamies pateikt, sprieda Vilsons.
Viņa dzeja iekļaujas tādās kategorijās kā laikmetīgā dzeja, avangards un pat humors, taču Vilsons pats uzsvēra, ka nerada tekstus, domājot par kādu konkrētu kategoriju. Dzejniekam pat ir interesanti vēlāk vērot, kā viņa dzeju pēc tam lasa un kādā kategorijā ieliek: "Es nezinu, kurā brīdī rodas īsta dzeja, bet varbūt mēs varam parunāt par rakstīšanu vai nerakstīšanu par sevi. Man šķiet, ka es jau no paša sākuma esmu diezgan apzināti rakstījis ne par sevi, bet interesantais ir bijis tas, ka pēc tam, dzejoļiem tiekot saliktiem sējumā, es pēkšņi ieraugu, ka
visu šo laiku, kamēr es esmu rakstījis ne par sevi, gājis no sevis prom, izrādās, ka zemeslode ir apaļa un es esmu atnācis atpakaļ."
Dzejnieks skaidroja, ka tas bijis apzināts lēmums – rakstīt par kaut ko, kas viņam pašam nemaz nav sasniedzams vai piedzīvojams, bet ko viņš redz piedzīvojam citus. Rakstīt ne par sevi.
"Beigās tas viss ir par mani, kaut kādā ne burtiskā veidā, iespējams, bet savā ziņā es skatos tajā grāmatā kā spogulī. Mēģinājums aizbēgt no sevis caur dzeju kaut kādā dīvainā veidā ir mani novedis atpakaļ pie sevis," secināja Vilsons.
