"Zvaigžņu dārzi"
Sandras Krūmiņas romāna "Zvaigžņu dārzi" darbība notiek šodien un tepat Latvijā – galvenokārt Ventspilī, kur dzīvo galvenā varone Elga, bet arī Vecpiebalgā, Smiltenē un vēl daudzās citās Latvijas vietās, jo Elgai mīļākā atpūta brīvdienās ir doties uz dažādām nepieradinātām vietām Latvijas mežos un justies kā dabas bērnam.
Ikdienā viņa strādā Ventspils observatorijā, kur vada astronomijas tematikai veltītus šovus. Reiz, kad viņa stāsta par ziemeļblāzmu, kāda apmeklētāja viņu pārtrauc, sacīdama, ka latviešiem kāvi (tātad ziemeļblāzma) nekad nav nozīmējuši neko labu, ja tie kaujas pie debesīm, būs liels karš un mēris. Elgu sākotnēji nokaitina tāda gandrīz vai tumsonība, kā viņa sākotnēji to uztver. Taču drīz vien viņai šis teikums uzšķiļ dzirksteli jauna šova idejai, proti, viņa iecer izveidot jaunu astronomijas šovu, kas būtu balstīts tieši latviešu zvaigžņu mītos, mūsu folklorā un tautasdziesmās. Viņa pēc rakstura ir ļoti aizrautīga un metas savu ideju piepildīt ar milzīgu degsmi, lasa grāmatas un zinātniskus rakstus, apceļo Latvijas senvietas, cenšas saprast seno latviešu dievību saistību ar debesu ķermeņiem, un viņai atklājas ļoti daudzas interesantas kopsakarības. Folkloras maģijai viņa ļaujas arvien vairāk, līdz vienā brīdī – lai arī viņa nekādiem māņiem netic – sāk notikt dīvainas, mistiskas, ļoti biedējošas lietas, un vienā brīdī pat 21. gadsimta realitāte ar pārlaicīgo dimensiju savijas tik cieši, ka jau tiek apdraudēta pat Elgas dzīvība.
Grāmatā detektīvs savijies kopā ar fantāzijas žanru, bet tajā netrūkst arī romantiskās šķautnes un mīlas trijstūra. Es ļoti augstu novērtēju, ka Sandra Krūmiņa savu mūsdienu spraigo stāstu risina, tajā iesaistot tieši mūsu folkloru, tādējādi aicinot atkal no jauna pārdomāt tajā iešifrētos vēstījumus, simbolus un filozofiju. Tāpat grāmata mudina atkal ar vēl lielāku apbrīnu paraudzīties debesīs un papētīt zvaigznājus, varbūt kādam tur patiešām arī izdodas ieraudzīt grāmatā minēto latviešu zvaigznāju Zelta Kārklu Krūms, kas gan skaitās zudis pagājībā.
Grāmatas noskaņu ļoti labi atklāj tās vāka noformējums – zvaigžņotas debesis ar vienu ļoti spožu zvaigzni, kas apspīd balta monstroza koka siluetu, kam grāmatā ir ļoti būtiska nozīme, bet pāri visam klājas sena rakstu zīme, kas ir intuīcijas un zemapziņas simbols.
"Mīlestības gravitācija"
Tieši tikpat labi grāmatas būtību atklājošs ir Sāras Stridsberjas romāna vāka attēls – redzams apdrupis, laika patinas skarts zaļgans gaitenis, pa kuru lido milzīgs balts putns. Putniem kā simbolam zviedru autores romānā ir ļoti liela nozīme, katrs šajā simbolā noteikti ieliks ko savu, man personiski putni saistījās ar vēstnešiem no citas pasaules vai kāda aizlaika, kaut ko brīvu un netveramu, arī ļoti skaistu.
Pirms astoņiem gadiem sarakstītais romāns saucas "Mīlestības gravitācija", no zviedru valodas to tulkojusi Dace Deniņa. Manuprāt, viņa to izdarījusi ļoti meistarīgi, jo romānam ir savdabīga, kā ar akvareli tonēta noskaņa, kas tulkotājai izdevusies ļoti smalka un niansēta.
Romāna darbība notiek Bekomberjas psihiatriskajā slimnīcā, kas ir bijusi reāla slimnīca Stokholmas nomalē, darbojusies no 20. gadsimta trīsdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Romāna galvenā varone ir Džekija, kura regulāri slimnīcā apmeklē savu tēvu Džimiju. Viņu attiecības ir visai neparastas – tās ir atsvešinātas un tuvas vienlaicīgi, tajās ir daudz sāpju, bet tajās ir arī sirsnīga pieķeršanās un pievilkšanās.
Romāns izseko galveno varoņu dzīvesstāstiem, viņu attiecībām, bet pats galvenais romānā nav sižets, bet drīzāk kopējā grāmatas noskaņa, kurā arī visu laiku soli solī blakus iet šie it kā grūti savienojami kontrasti – smeldze mijas ar gaišumu, smagums ar vieglumu, nolemtība ar brīvu atraisīšanos.
Romāns ļoti jūtīgi un maigi atgādina par cilvēkiem, kuru dvēseles ir ievainotas, apmaldījušās un dzīvo it kā mijkrēslī uz gaismas un tumsas robežas; vienlaicīgi tas arī aicina pārdomāt, cik trauslas un dažreiz grūti novelkamas ir šīs robežas starp prātu un neprātu un ka no šo robežu pārkāpšanas nav pasargāts neviens.
Kāds dāņu literatūras kritiķis par šo romānu izteicies tā, ka viņš šīs prozas priekšā jūtas bezspēcīgs, jo var tikai apbrīnot, cik fantastiski autore spējusi sarakstīt kopā gaismu un tumsu.
