Svaigs skanējums
Leģendām apvītā un vienmēr pret straumi un sistēmu ejošā Latgales dzejnieka Seimaņa Putāna (1892–1969) dzeja ir restartēta jaunā skanējumā. Spilgts, provokatīvs, mūsdienīgs un ļoti tiešs – tāds ir jaunais skanējums, jo tāda ir Seimaņa Putāna dzeja, kas piedzīvos šodienu.
Ūga, Gustavo, Ansis un Jānis Skutelis to ierunās, iedziedās un pasniegs no sava skatu punkta. Svaigs skatījums, bet tās pašas tēmas: mīlestība, Dievs, daba, darbs un esība.
Koncertizrāde "Putāns. Toreiz un Tagad" notiks 9. novembrī pulksten 18.00 Latgales vēstniecībā "Gors".
"Kad saslēdzas kopā viens reperis, hiphoperis, kas ir pirms 100 gadiem kaut ko rakstījis, un mūsu aktuālie mākslinieki, tad rodas tāda sprādzienbīstama situācija. Visi izrādās tad jūtas ļoti komfortabli, un sprāgst ārā materiāls," norādīja Zeitmanis.
Paralēli notiek darbs arī pie vinila skaņu plates, kas gaidāma pavisam drīz, atklāja Ūga. Tajā Putāna dzejoļi ielikti 17 mūsdienīgās hiphopa kompozīcijās. Tas nav bijis pārlieku sarežģīti, jo Putāna dzeja "repojas" ļoti labi. Tā ir māksla, kurai nav nekādu ierobežojumu, pauda latgaliešu repere.
"Agrāk bija laiki, kad tik brīvi nevarēja radīt ne mākslu, ne mūziku, ne dzeju. Mums ir ļoti paveicies, ka tagad mēs varam rakstīt par to, ko vēlamies, un to vēl laist arī ēterā, bet tajos laikos tas bija diezgan sarežģīti. Manā skatījumā tas ir ļoti apbrīnojami, ka šī dzeja, pilnīgi katrs dzejolis, tagad ir mums lasāms, un tos mēs ielikām dziesmās, un tāpēc tas būs arī klausāms," stāstīja Ūga.
Atklāja leģendu par vecvectēvu
"Mēs katrs bērnībā droši vien dzirdam vairāk vai mazāk par saviem attāliem vai tāliem radiniekiem kādas leģendas. Bērnībā mums stāsta par vectēvu, vecvectēvu, bet tu bērnībā to visu laid varbūt nedaudz gar ausīm. Tad pienāk jaunības laiki vai pirmie, otrie bērni, un mēs ar viņiem kopā taisām mājasdarbus un sākam zīmēt ciltskokus," stāstīja Zeitmanis.
Protams, pamatīgāka dzimtas pētīšana gadu gaitā tik un tā tiek atlikta un pārlikta, jo vienmēr gadās kas šķietami svarīgāks, kas jāpaveic. Taču mirklī, kad visa pasaule apstājās pandēmijas iespaidā, Zeitmanis beidzot tam ķērās klāt un sāka pētīt savas saknes, kas aizveda līdz vecvectēvam Seimaņam Putānam.
"Patiesībā mums dažādu sarežģītu vēsturisku notikumu dēļ bija lietas ģimenē, par kurām nerunāja. Tas nebija tā ļoti bieži stāstīts, un neviens varbūt tā īsti pat ar to nelepojās. Es to izskaidroju ar to, ka Seimaņs Putāns bija jau Latvijas laikā kaut kur kreisi noskaņots, kaut kur pretsistēmiski noskaņots, un viņu varbūt ne tik ļoti cienīja un mīlēja.
Tas pats attiecās uz padomju laikiem - kad viņš izdeva savu dzeju, viņš bija pietiekami tiešs un arī tā laika sistēmas nemīlēts," skaidroja Zeitmanis.
Pat Latvijai atgūstot neatkarību, Seimaņs Putāns nebaidījās paust viedokļus, kas sadūrās ar sabiedrības vairākuma domām. Iespējams, tieši tāpēc viņš nekad tā arī netika "iecelts saulītē" paša dzimtā, sprieda Zeitmanis.
"Tikai tad, kad tu atrodi pirmos dzejoļus vai kaut kādu pavisam pamestu brošūru, tad tu sāc aizdomāties. Mūsu mājas bibliotēkā bija pavisam saņurcīta grāmata ar ļoti interesantiem spiedogiem. Tad sākās veidoties mana pastiprināta interese," stāstīja Zeitmanis.
Pret sistēmu un baznīcu
Meklējot pavedienus un liecības par Seimaņu Putānu un viņa dzeju, Zeitmanis iepazinās ar Renāti Vancāni, kas nu par dzejnieku sastādījusi grāmatu "Kūpuotī roksti. Seimaņs Putāns".
"Labais stāsts ir tas, ka es strādāju Latgales kultūrvēstures muzejā, un mēs muzeja krājumā sistemātiski tiešām apkopojam visu, kas saistās ar latgaliešu literatūru. Mums ir atsevišķa latgaliešu literatūras kolekcija. Patiesībā nebija varbūt tik tālu jāmeklē, vienkārši vajadzēja aiziet uz latgaliešu literatūras krājumu, glabātavu un atrast visus šos dzejoļu krājumus," stāstīja Vancāne.
Seimaņa Putāna dzejoļu krājumi nav iesieti stingros vākos un biezās grāmatās. Tie ir ļoti plāni brošūrveida izdevumi, kas jau vairāk nekā 100 gadus glabā dzejnieka daiļradi. Turklāt daudzi no tiem savā laikā tikuši aizliegti.
"Putāns bija tāds tiešām pret sistēmu ejošs, un tas, kas tobrīd Latgalē bija nepieņemami baznīcai, jo baznīca bija arī ļoti politiska, ka Putāns it kā vērsās pret Dievu, bet patiesībā viņš nevērsās pret Dievu. Patiesībā viņš vēršas pret baznīcu, kas tajā laikā baznīcai, protams, nepatika," stāstīja Vancāne.
Arī viens no latgaliešu kultūras stutētājiem, aizstāvjiem un lielākajiem vārdiem Latgalē – Francis Trasuns – Seimaņa Putāna dzeju nepieņēma. Tas ir saprotams, jo, it kā nostājoties pret baznīcu, Putāns uzlicis sev zināmu zīmogu, atzina Vancāne.
"Ja mēs gribam zināt, kā tajā laikā dzīvoja cilvēki, ir vērts lasīt vēstures grāmatas. Ja mēs gribam zināt, kā tajā laikā jutās cilvēki un kāda patiesi bija tā dzīve, droši vien jālasa dzeja.
Tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc tā laika valdošie vai tie, kas bija pie attiecīgajām svirām, nevēlējās, ka tiek iespiestas tās jūtas vai tās sajūtas, kā tajā laikā dzīvo cilvēki. Leģendas vēsta, ka Seimaņs Putāns pat pats meklēja naudu un pats nodarbojās ar šo te mazo brošūru izdošanu, ejot pret straumi un pret sistēmu," norādīja Zeitmanis.
Putāna dzīves gājums
Seimaņs Putāns par dumpinieku nepiedzima. Par tādu viņu padarīja skaudrā dzīve un netaisnības, kurām nepārtraukti nācās iet cauri atkal un atkal. Dzejnieks piedzima zemnieku deviņu bērnu ģimenē.
"Pēc tam, kad viņam nomirst tēvs, viņš principā jau pusaudžu gados ir spiests kļūt pieaudzis. Viņam ir jārūpējas par savu ģimeni - par saviem brāļiem, māsām un māti. Sākotnēji viņam ir ļoti laba saimniecība," stāstīja Vancāne.
Līdz tēva nāvei Putāns paspēja pabeigt tikai divas klases, tāpēc paralēli darbiem saimniecībā turpināja pašmācības ceļā mācīties un izglītoties, lasot laikrakstus, grāmatas un kalendārus.
"Pēc tam viņš ir karavīrs. Viņš dodas karadienestā un karo cara armijā. Tas periods, kamēr viņš ir karā, ir nepilni 10 gadi. Arī tur viņš redz ļoti skaudru dzīvi. Atgriežoties mājās, viņš ierauga, kādos apstākļos dzīvo viņa ģimene. Tie ir ļoti skarbi, jo brāļi ir gandrīz vai izputinājuši viņa saimniecību. Neskatoties uz visu, viņš visu mūžu turpina rūpēties par savu ģimeni," stāstīja Vancāne.
Lai nopelnītu iztiku, Putāns sāk strādāt par dzelzceļnieku un strādā dažādās pilsētās. Darba dēļ viņš ir dzīvojis teju visā Latvijā, sākot no Rēzeknes un Daugavpils līdz pat Jelgavai un Rucavai.
"Jelgavā viņš piedzīvo Jelgavas bombardēšanu, kurā viņš zaudē visu savu iedzīvi. Viņš principā sabrūk psiholoģiski kā cilvēks, jo viņam pazūd viss. Visa viņa dzeja, viss, ko viņš ir rakstījis. Tas patiesībā atstāj ļoti lielu iespaidu uz viņa personību un visu tālāko. Tā pretestība viņā mostas vēl vairāk," stāstīja Vancāne.
"Latgales Veidenbaums"
Iespējams, tieši šis skaudrums Seimaņa Putāna daiļradi padarīja tik īstu un patiesu, ka nereti dzejnieks tiek dēvēts par "Latgales Veidenbaumu". Patiesi, lai gan tiešāks un nedaudz citādāks, Putāns ir liekams blakus mūsu dižgariem.
"Jā, viņš ir gājējs "pret" un ļoti taisns savā nostājā, un, protams, mēs viņa dzejā varbūt nesaskatām tādas metaforas un epitetus kā dižgariem, bet tas vienkārši nav viņa dzejai raksturīgi.
Toties viņa dzejoļi ir ļoti pateicīgi repam. Man ir bijušas vairākas sarunas arī ar latviešu valodas un literatūras skolotājām, kuras ir sajūsmā par to, cik jauki, ka būs šī dzeja, ka šo varēs mācīt arī latviešu literatūrā, ka klāt tam visam skolēni varēs noklausīties arī dziesmas," stāstīja Vancāne.
Turklāt tā ir iespēja Latgales jauniešiem parādīt, kādas pērles atrodamas viņu vēsturē, ka arī viņi var lepoties ar saviem dzejniekiem.
