Starp abām grāmatām saikne ir arī tādā ziņā, ka britu muzikologa Spicera grāmatā Rihards Vāgners ne reizi vien dažādos aspektos ir pieminēts. Taču vispirms – par Maikla Spicera grāmatu kopumā.
"Homo Musicus"
Uz tās vāka redzama zemeslode, ko aptver vai ieskauj notis. Zīmējums labi paskaidro grāmatas saturu, jo tā patiesi runā par mūziku uz planētas Zeme un dara to ļoti plašā spektrā un vērienā, dodot iespēju uz mūziku paraudzīties no daudz citādāka skatu punkta, nekā ierasts, jo tā noteikti nav klasiska grāmata par mūzikas izcelsmi, vēsturi un attīstību.
Neparasti ir jau kaut vai tas vien, ka
stāsts par mūzikas attīstību nevirzās hronoloģiski no tās izcelsmes sākumiem līdz mūsdienām, bet atpakaļgaitā – no 21.gadsimta sākuma arvien dziļāk un dziļāk pagātnē, līdz autors nonāk līdz dzīvnieku mūzikai, kas pastāvēja vēl pirms cilvēku parādīšanās.
Taču tas nav darīts, lai vienkārši būtu oriģināli, bet autoram tam ir ļoti būtisks pamatojums, ko viņš arī izsmeļoši izskaidro.
Grāmata sākas ar aicinājumu iztēloties, ko citplanētieši varētu secināt par mūsu planētas mūziku, ja viņi atvērtu kosmosa zondi, ko NASA palaida izplatījumā pirms 40 gadiem, un noklausītos "Zelta ierakstu", kurā ieskaņoti 27 Zemes mūzikas paraugi. Tur ir Baha 2. Brandenburgas koncerts, pāna flautas no Zālamana salām, sitaminstrumentu ritmi no Senegālas, Čaka Berija dziesma "Jonny B.Goode" un daudz kas cits. Ko citplanētieši varētu secināt, mēs, visticamāk, nekad gan neuzzināsim, bet, šādi distancēti palūkojoties, mēs paši varam labāk atskārst, cik Zemes mūzika ir ārkārtīgi dažāda, un ir tikai viena lieta, kas to visu apvieno, proti, kā uzsver autors – "visa mūzika uz Zemes nenoliedzami ir cilvēcīga".
Tieši ap šo atziņu arī vijas viss ļoti izsmeļošais pētījums, ko ceļ priekšā britu muzikologs Maikls Spicers. Viņš ir Liverpūles Universitātes Mūzikas nodaļas profesors, pasaulē atzīts Bēthovena eksperts, daudz raksta par mūzikas filozofiju un psiholoģiju, arī mūzikas mijiedarbību ar citām kultūras un zinātnes nozarēm.
Tieši šāds plašs skats ir arī viņa grāmatā "Homo Musicus". Rietumu mūziku viņš aplūko cieši līdzās ar pārējās pasaules mūziku, grāmatas maršruts ved pie šumeriem, uz maiju un acteku impērijām, uz Indijas, Āfrikas, Ķīnas un Japānas apvidiem un vēl daudz kur citur.
Tiek analizēti ļoti daudz un dažādi jautājumi, piemēram,
kāpēc mēs mūziku uztveram kā kustību, kāpēc iegremdēšanās mūzikā līdzinās zivs peldēšanai jūrā, kāpēc mūzikas skaņu jūra ir tikpat okeāniska kā reliģija, kas ir laimīga mūzika, kā ar mūziku var dezorientēt cilvēkus.
Jau sacīju, ka grāmatā ne reizi vien pieminēts arī Rihards Vāgners, piemēram, nodaļā, kurā aplūkotas ar mūziku saistītās emocijas, autors atgādina operas pasaulē izplatīto joku, ka Vāgnera "Tristans un Izolde" ir visizstieptākā seksuālo vēlmju kulminācija pasaules vēsturē – aptuveni piecas stundas.
Grāmatā atkarībā no konteksta mūzikai tiek dotas arī dažādas definīcijas, piemēram, "mūzika ir ceļš cauri iedomātai ainavai", "mūzikas esība ir meklējama Debesu un Zemes harmonijā", vai arī "mūzika it kā destilē zieda esenci un iepilda to smaržā".
Līdzās tagadnei un pagātnei autors ieskatās arī mūzikas nākotnē, kur mūs gaida interaktīvā komponēšana un audio implanti, kas mūsu ausīs spēs pielāgot dzirdi, ļaujot sadzirdēt tikpat augstas frekvences kā sikspārnim vai tik zemas kā valim.
Maikla Spicera grāmatu tulkojusi Renāte Punka.
"Rihards Vāgners un Rīga"
Pirms Jāņiem atvēršanas svētkus piedzīvoja grāmata "Rihards Vāgners un Rīga", ko sastādījis muzikologs Guntars Pupa un kuras saturu veidojusi pieredzējušu muzikologu komanda – Lolita Fūrmane, Arnolds Klotiņš, Jānis Torgāns, Liene Jakovļeva, Ilona Breģe un citi. Teksti papildināti ar Latvijā agrāk nepublicētiem vizuālajiem materiāliem.
Šis ir izcilā vācu komponista 210. jubilejas gads, un grāmata pievēršas viņa attiecībām ar Latviju un Rīgu.
Vāgneram bija tikai 24 gadi, kad 1837. gadā viņš, parādu mākts, uzņēmās kapelmeistara pienākumus Rīgas Pilsētas teātrī un palika tur līdz 1839. gada jūlijam, kad kopā ar sievu Minnu un ņūfaundlendiešu sugas suni devās plašajā pasaulē. Vāgneru uz Rīgu uzaicināja teātra direktors Karls fon Holtejs.
Diemžēl fon Holteja un komponista ceļi šķīrās: iespējams, greizsirdības, iespējams, – citu iemeslu dēļ. Vāgneru gaidīja grandiozi plāni un ieceres. Taču bija arī būtiskas lietas, ko viņš paņēma līdzi no Rīgas.
Šī grāmata ir mēģinājums secīgi atsegt ar Rīgu saistīto komponista dzīves un radošās darbības ceļu.
