Elīna Vendija Rībena: Vai jums šķiet, ka literatūrai un mākslai, kura risina jautājumus par vardarbību un mentālo veselību, ir reāls potenciāls un spēja mainīt to, kā šīs tēmas tiek uztvertas un kā par tām tiek runāts sabiedrībā?
Laura Brokāne: Jā. Es to nedarītu, ja tā nedomātu.
Inga Gaile: Es teiktu, ka ir palielinājies to cilvēku daudzums, kas par to runā. Nu, piemēram, 2012. gadā pēc izrādes "Mūsu Silvija debesīs", kas bija mans kursadarbs un runāja par seksuālo vardarbību, producente man teica, ka "tas bija sitiens zem jostasvietas", un viņa ar to nedomāja neko ļaunu, tas nebija domāts kā pārmetums. Tagad tā vairs cilvēki, vismaz izglītotāki cilvēki, kas ir kultūras telpā, neteiks.
Tas naratīvs ir paplašinājies, tas vairs nav tāds šoks, ka cilvēki runā par piedzīvoto varmācību, tās nav fantāzijas par notikumiem uz Marsa.
Tā ir dzīves sastāvdaļa, kuru ir piedzīvojuši, piedzīvo un turpina piedzīvot ļoti daudzi cilvēki. Lai gan, protams, aizvien ir cilvēki, kuri reaģē vai nu dīvaini, vai ignorējot, vai agresīvi.
Ko jūs domājat par uzskatu, ka šāda savu bēdu un rētu izlikšana publiskai aplūkošanai ir vienkārši "modes lieta", kaut kas moderns?
Inga Gaile: Es kaut kādā ziņā tam varu piekrist – tam, ka tas ir moderni, – bet noņemot šim vārdam to nicinošo piekrāsu, ka tas ir "modē". Tas ir moderni, jo tas ir laikmetīgi, jo šobrīd ir tāds laiks, kad cilvēki beidzot ir izauguši tik tālu savā emocionālajā inteliģencē, lai spētu runāt par pārdzīvotajām traumām. Mēs beidzot esam nonākuši līdz tam brīdim cilvēces attīstībā, kur cilvēki sāk runāt par traumām un to, kā tās viņus ietekmējušas; dažādās zinātnēs par to tiek veikti pētījumi. Cilvēkiem beidzot ir telpa un vieta, kur par to runāt.
Agrāk nebija?
Inga Gaile: Pirms kāda laika emocijas vispār netika uzskatītas par zinātnes izpētes lauku, psiholoģiskas traumas nebija pētījumu objekts. Tas tika pasniegts kā – ai, meitenīte sapsihojās. Bet šobrīd tas ir zinātnes pētniecības lauks. Ir skaidrs, cik ļoti reāli un racionāli traumas ietekmē cilvēka un līdz ar to visas sabiedrības dzīvi.
Laura Brokāne: Un jo vairāk cilvēki par to runā, jo vairāk drošā telpa izplešas, tai pievienojas aizvien vairāk balsu. Man šķiet, uzrāviens šo tēmu aktualizēšanā notiek tieši pēdējos gados – kad 2019. gadā sāku uzrunāt māksliniekus psihiskajai veselībai veltītajai izstādei ("Kā es jūtos pēdējā laikā"), daži teica, ka jūtas vientuļi šajā tēmā un par to noteikti ir jārunā. Tagad ir arvien vairāk mākslinieku un autoru citās kultūras jomās, kas uzdrīkstas par to runāt.
Vai plašākā sabiedrībā tagad ir drošāk?
Laura Brokāne: Protams, aizvien ir arī auditorija, kurai tā šķiet tikai bakstīšana rētās, cik tad var – un kāpēc visu laiku par sievietēm.
Inga Gaile: Es domāju, ka "bakstīšana rētās" ir diezgan precīzi, jo tā ir aizsargreakcija. Teikt – cik par to var runāt, tā ir modes lieta, tas ir seksa skandāls, – tās ir aizsargreakcijas. Gluži kā homofobija ir aizsargreakcija. Ja cilvēkiem ir jāsaskaras ar homoseksualitāti un jāatzīst, ka ir homoseksuāli cilvēki, tas viņiem automātiski liek domāt par savu seksualitāti, un tā ir ļoti bīstama zona. Kad cilvēki uzzina, ka kāds ir piedzīvojis varmācību bērnībā, viņam ir jāsāk domāt par savu bērnību.
Kāpēc par to ir jāraksta un jārunā? Kam tas nāk par labu?
Inga Gaile: Par to, ka mēs dzīvojam izvarošanas kultūrā?
Jo šī kultūra ir jāmaina, lai mūsu meitas to nepiedzīvo un dēli tajā nepiedalās. Par to ir jārunā.
Mēs esam diezgan varmācīga sabiedrība.
Laura Brokāne: Un varmācību tolerējoša sabiedrība.
Inga Gaile: No mūsu pieņēmumiem par to, kādām jābūt sievietēm un kādiem – vīriešiem, no mūsu izpratnes par laulības institūcijas dogmām izriet tik daudz varmācīgu lietu… Tikai tad, ja mēs runājam par to, kādas ir tās kļūdas, mēs varam tās labot.
Laura Brokāne: Es jau minēju šo drošo telpu, kura izplešas un iedrošina citus par to runāt. Vēl viens būtisks aspekts, ko mēs, manuprāt, izdarām arī ar grāmatu ("Neviens tev neticēs") – dot iespēju saprast, kā vardarbību identificēt, kā to atpazīt. Lasītāji man ir teikuši, ka dokumentālie stāsti, ko izvēlējāmies, ir niansēs ļoti trāpīgi, ne vienmēr tā ir tieša vardarbība, bet gan netiešas nojausmas, ar kurām lasītāji identificējas un saprot – ā, okei, tas skaitās, varbūt arī manās attiecībās notiek kaut kas līdzīgs.
Kā rakstīšana par traumu palīdz pašam autoram?
Inga Gaile: Cilvēki, kas par to runā un stāsta, pirmkārt, paši piedzīvo dziedināšanu, jo, tiklīdz viņi par to runā, viņi spēj distancēties. Tiklīdz tu kaut ko pasaki vārdos, tu no tā distancējies, tas vairs nav tavā dvēselē, tas ir kaut kas noformulēts. Un, jo vairāk tu to noformulē, jo vairāk tas kļūst par kaut ko ārpus tevis. Otrkārt, viņi caur to var dziedināt citus. Un tas caur mākslu un literatūru ir noticis vienmēr. Vēl pirms šiem modernajiem laikiem cilvēki tur atrada sev dziedinājumu.
Dažkārt cilvēki izvairās rakstīt par traumatiskām pieredzēm, baidoties, ka viņu pieredze ir pārāk subjektīva, ka cilvēki var padomāt, ka viņi paši sevi uzskata par upuri, bet otru – par ļaundari, tā uzliekot sevi uz morāla pjedestāla.
Inga Gaile: Sievietes Latvijā joprojām baidās par savu vietu reproduktīvajā tirgū. Viņas negrib būt tās stulbās feministes. Un protams, ir arī šīs traumētā cilvēka šaubas – kas tad īsti notika, kas tur bija.
Ko ar šo sajūtu iesākt?
Inga Gaile: Protams, ka ir jāsaudzē sevi un jādomā par to, lai nenokļūtu vēl drausmīgākā situācijā, kur tu tiec pazemots, apsmiets, apšaubīts. Man šķiet, pret sevi jābūt saudzīgam, bet nevajag sevi apšaubīt. Varbūt vajag iet pie terapeita, parunāt ar tuvu draugu.
Ja ir notikusi izvarošana, tad sieviete, visticamāk, to zina. Un vīrietim var būt dažādi attaisnojumi – piedzēries, nesapratis. Un šie notikumi nepadara viņu par vislielāko ļaunumu, bet fakts ir tāds – ir notikusi izvarošana. Lai šī varmācība neturpinātos, šī situācija ir jāizrunā. Ja to neizrunā, tad varmācība turpinās.
Grāmatā "Neviens tev neticēs" ir tikai divi vīriešu teksti. Ko jūs atbildat uz jautājumiem par to, kāpēc netiek vairāk runāts par vīriešu piedzīvoto vardarbību?
Laura Brokāne: Sievietes ilgi ir bijušas marginalizētas, tāpēc viņām ir jādod balss. Manuprāt, šis nav brīdis, kad jākoncentrējas uz to, ko vīrieši par to padomās, vai viņus ņem vai neņem vērā. Jo šī ir konkrēta saruna par sievietes vietu un to, ka viņas balss nav pietiekami izskanējusi, ka viņas nav jutušās drošas runāt.
Inga Gaile: Vīrieši raksta vīriešu naratīvus simtiem gadu, un mēs sevi tajos iekļaujam. Šobrīd iekļaujiet sevi mūsu stāstos. Būs okei.
Laura Brokāne:
No vīriešiem gaidām arī stāstus par vardarbības izcelsmi. Tā arī, protams, veidojas traumu rezultātā.
Un atzīt varmācību prasa lielu drosmi.
Vai, pieaugot sociāli aktīvas mākslas nozīmei un popularitātei, autoros nevarētu rasties sajūta, ka rakstīt par citām tēmām ir nebūtiski, nevajadzīgi un lieki?
Inga Gaile: Žanriskā krāsainība un dažādu valodu ienākšana mākslā visiem padara situāciju labāku, bet tas nenozīmē, ka visiem tagad ir jārada māksla par sociāliem jautājumiem. Katram ir sava balss, var rakstīt arī ļoti skaisti un trausli par puķēm, un tas ir okei. Tā ir tava balss. Tas gan, protams, apgrūtina Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijas darbu, jo viņiem ļoti izglītoti jāskatās un jāsajūt, kur tas ir pašmērķīgi.
Kāda loma šajā ir kultūrkapitālam?
Inga Gaile: Nu, tā kā kultūrkapitāls atbalsta nekomerciālu literatūru, viņi tomēr ir instruments, kas var virzīt konkrētus naratīvus. Ja institūcijas to neatbalsta, ja tās nepozicionējas, – mēs atbalstām toleranci, mēs atbalstām iekļaujošo sabiedrību –, tad autori sāk baidīties. Viņi sāk domāt: "Jā, es jau varētu uzrakstīt visu, kā ir, bet es nedabūšu tam naudu un man ir jābaro bērni". Tad sākas pašcenzūra.
Ko dod Ukrainas rakstnieku atdzeja?
Laura Brokāne: Žurnāls "Punctum" publicē ne tikai atdzeju, arī intervijas, prozu. Iemesls ir vienkāršs – līdz 2022. gada 24. februārim Ukrainas literatūru un stāstus par Ukrainu lielā mērā skatījām caur Krievijas stāstu. Un tagad notiek pretējais process, mēs varam sākt orientēties par to, kas tur notiek, kāda ir ukraiņu literatūra un kultūra. Varam arī labāk saprast iekšējos procesus Ukrainā no to cilvēku stāstiem, kas izvēlējušies par to stāstīt, un man tas šķiet apbrīnojami, ka viņi ir spējīgi šajā brīdī noformulēt savas domas par notiekošo.
Inga Gaile: Un, runājot par mūsu tēmu, viņi visi ir upuri. Šobrīd, kad runājam, pasaule ir kļuvusi vēl šausmīgāka, un nav saprotams, kā runāt par to, kurš ir upuris un kurš – varmāka. Bet Ukraina pilnīgi skaidri ir upuris. Mums šķita, ka pandēmija ir pasaules gals. Bet izrādās, ka varēja būt vēl sliktāk. Es jūtos šausmīgi nedroši, bet, ko es varu teikt – kā jūtas ukraiņi, kuri šobrīd dzīvo tajā traumā? Tas, ka viņiem dod balsi un uzreiz dod balsi, varbūt ir tāds mazs cerības stariņš. Džons Bergers grāmatā "Portraits. John Berger on Artists" aprakstā par Matiasa Grīnevalda gleznu "The Isenhaim altarpiece" raksta, ka precīzs realitātes atspoguļojums dod mums cerības stariņu. Un, šķiet, tas ir tas, ko mēs cenšamies panākt, tulkojot ukraiņus un cenšoties precīzi atspoguļot to realitāti, ko viņi piedzīvo pašlaik.
