Pavisam īsi raksturojot, tā ir grāmata par nogalināšanas ļaunumu un cilvēka dzīvības neaizskaramību. Agnese Irbe tajā cenšas pierādīt, ka tīšs, ar nolūku veikts uzbrukums cilvēka dzīvībai ir morāls pārkāpums visos gadījumos bez izņēmuma. Šādu pārkāpumu nekad nedrīkst veikt un to nekad nedrīkst aizstāvēt.
Simboliski, ka grāmatu izdod biedrība "Žaņa Lipkes memoriāls", jo Žanis Lipke ir kā simbols dzīvības aizstāvībai, kā zināms, Otrā pasaules kara laikā viņš izglāba vairāk nekā 50 ebreju no Rīgas geto.
Dubultā morāle
Lai arī tā ir grāmata filozofijā, analītisks darbs, tā nav sausa vai sarežģīta, droši var teikt, ka tā paredzēta plašam lasītāju lokam. Man personiski tā rosināja ļoti, ļoti daudz domāt un dažkārt arī varbūt pat pārvērtēt savus uzskatus par vairākiem jautājumiem, kas saistās ar cilvēka dzīvību un tās aizsardzību. Pat arī tās būtību un kritērijiem.
Pirmajā brīdī, kad autore tēmu tikai piesaka, lasītajam var šķist – kādēļ vajadzīga vesela grāmata, lai pierādītu kaut ko tik pašsaprotamu, ka cilvēka dzīvība ir lielākā vērtība un tīša tās atņemšana ir smags morāls pārkāpums. Šķiet, ka par to jau tāpat ir pilnīgi pārliecināta lielākā daļa saprātīgi domājošu cilvēku. Taču rūpīgāk šajā tēmā iedziļinoties, atklājas tomēr kas cits – patiesībā cilvēka dzīvības neaizskaramībai stingrā nozīmē netic gandrīz neviens un stingrā nozīmē to arī neaizstāv neviena no lielajām ētiskajām sistēmām.
Lai arī gandrīz visi izturas nopietni pret nogalināšanu, gandrīz visi tomēr arī atzīst, ka pastāv gadījumi, kad tīši nogalināt ne tikai šķiet pieņemami, bet arī pareizi un taisnīgi.
Turklāt ir tā, ka vieni un tie paši cilvēki, kuri ļoti stingri iestājas pret viena veida nogalināšanas pieļaušanu, citu kategoriju gadījumus neatzīst.
Dažādie nogalināšanas veidi
Grāmata tad savās četrās nodaļās arī apskata šos gadījumus. Pirmā nodaļa "Dīgļi un augļi" apskata mākslīgos abortus, otrā – "Tiesības tikt nogalinātam" – eitanāziju, trešā – "Nogalināt, lai sodītu" – nāvessodu, bet ceturtā – nogalināšanu kara laikā.
Katrā nodaļā autore pievērš lielu uzmanību vēsturiskajiem aspektiem, plašākam sociālam kontekstam un abu pušu argumentiem, ar kuriem šajos ļoti šķeļošajos jautājumos viens otru mēģina pārliecināt oponenti. Ļoti būtiski ir tas, ka
debates ir ilustrētas ar patiesiem stāstiem, kas ņemti no cilvēku pieredzes un tiesu prāvu materiāliem.
Piemēram, nodaļā par eitanāziju ir divi stāsti. Par nīderlandieti Hanniju Haudrianu un francūzi Vensānu Lambēru. Hannijas gadījumā viņa pati bija izteikusi prasību viņu eitanazēt, bet Vensāna gadījumā – lēmumu viņa vietā pieņēma sieva, jo viņa paša viedokli nebija iespējams noskaidrot. Sieva šo lēmumu pieņēma, vīra vecākus neinformējot, un vecāki iesniedza prasību tiesā, apsūdzot ārstus.
Šie gadījumi grāmatā aplūkoti daudz plašāk un palīdz labāk saprast problemātiku, arī, piemēram, ārstu dīvaino situāciju šajā procesā, jo tīša dzīvības izdzēšana – kā uzsver autore – nav savienojama ar ārsta pienākumu cilvēkus ārstēt un glābt.
Radikālais humānisms
Kā visās nodaļās viņa rūpīgi analizē visus argumentus par un pret un piedāvā apsvērumus, kāpēc tomēr neviens no eitanāzijas paveidiem nav pieņemams. Jo – kā jau sākumā minēju – un kā jau liecina arī grāmatas nosaukums – tā aizstāv radikālo humānismu, tas ir, principiālu cilvēka dzīvības aizsardzību: izņēmumu pieļaušana dzīvības aizsardzībā nozīmē, ka dzīvība vairs nav aizsargāta, tā vairs nav absolūta vērtība.
Ko ietver šis jēdziens "absolūta vērtība" vai "cilvēka dzīvības pašvērtība" – arī šim jautājumam veltīta plaša analīze. Tā sākas arī ar it kā pašsaprotamiem jautājumiem, piemēram, ko mēs saprotam ar vārdu "cilvēks"? Un atkal izrādās, ka uz šo jautājumu nemaz nav viegli atbildēt. Eksistē pat dažādas filozofiskas cilvēka definīcijas. Piemēram, nošķīrums "personās" un "nepersonās", par nepersonām uzskatot cilvēkus tikai bioloģiskā nozīmē. Filozofi, kas veido šādus nošķīrumus, personas definē kā morāli nozīmīgas būtnes, bet nepersonas – morāli nenozīmīgas, tādas, kuru dzīvības aizsardzība nav jēgpilna.
Uzskati par šīm robežšķirtnēm ir dažādi, bet grāmatas autores piedāvājums ir, ka neviens nedrīkst lemt par šādu dalījumu un kā vieni, tā otri ir cilvēki, neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa, attīstības pakāpes, apziņas, spēka vai vājuma.
Grāmata, manuprāt, ir patiešām ļoti, ļoti tā vērta, lai par to raisītos plašākas diskusijas, jo – lai arī tā nav grāmata tieši par Latviju – visi tajā skartie jautājumi ļoti tieši uz mums attiecas. Tās pats galvenais jautājums –
kāpēc ir tā, ka gandrīz visi vārdiski nosoda tīšu nogalināšanu, vienlaikus tomēr pieļaujot tai dažādus izņēmumus?
