Pasaule brūk, ētikas, morāles un sirdsapziņas balsti sadrupuši un pietrūkst sengrieķu titāna Atlanta spēka, kas noturētu debesjumu. Rakstnieces Gundegas Repšes jaunākā darba "Atlantas" pasauli uz saviem pleciem cenšas noturēt sievietes.
"Man šķiet, tā vīru pasaule ar visu to, kas ar mums ir noticis pēdējos gandrīz piecos gados, sākot ar kovida mēri un pēc tam ar lielo karu, kad Krievija iebruka Ukrainā, ka tie vīri ir vai nu jau krituši, tie Atlanti, kas turēja mums pasauli, debesis, kultūru faktiski, viņi tā kā ir zaudējuši. Nenormālā vardarbība un tā kaisle uz iznīcību ir tik liela, tas absolūtais ļaunums, ka man liekas, palīgā ir jānāk Atlantam. Lai viņi izcīna, tie pāri palikušie, šo karu, un mums ir jātur visa pārējā pasaule," saka Gundega Repše. "Īstenībā rakstīt brīdī, kad tu vairs netici nekam, nekādām humānām vērtībām, ka viss ir aizlaists, ieskaitot tas fiasko, ka visa literatūras vēsture neko nav varējusi padarīt cilvēcei un viņu vērst uz kaut kādu jēdzīgumu, uz cilvēcību, uz dzīvību. Atkārtojas visi tie paši asiņainie kari un varmācības. Tas īstenībā ir arī kultūras fiasko, tāpēc tik daudziem cilvēkiem, mani ieskaitot, bija ārkārtīgi grūti šos gadus vispār kaut ko rakstīt."
Grāmatas pēcvārdu uzrakstījusi rakstniece Ilze Jansone, kura šobrīd pēta Gundegas Repšes daiļradi. Viņa spalvas māsu iztaujās topošajā dokumentālajā filmā, kuru iecerējusi režisore Ināra Kolmane.
"Man šķiet, ka Gundegas Repšes grāmatas "Atlantas" nosaukums ir divējāds. Pirmkārt, Atlanta kā sieviete, kas ir nostājusies šī mīta varoņa vietā. Ja mēs Atlantu zinām kā vīrieti, kurš tur debesjumu, tad tagad mēs esam situācijā, kad šis debesjums vai nu brūk, vai jau ir sabrucis, un īstenībā šī debesjuma turēšanas uzdevums paliek sievietei. Jo vīrieši ir izdarījuši to, ko ir izdarījuši. Man šķiet, parādās šajā grāmatā tas sievietes ļoti dažādais spēks, sievietes, varētu teikt, pienākums, spēja savākt pasauli pat katastrofas brīdī," saka Jansone. "Tas ir ļoti, ļoti ietilpīgs tēls. No otras puses, latviešu valodā vārdam "Atlants" ir divējas nozīmes, viens ir šis mītiskais varonis, kurš tur debesjumu, un otrs ir kartes, karšu apkopojums. Un, manuprāt, šis teksts tieši arī ir kā karte, kā sirdsapziņas koordināta, ļoti jūtīgs, ļoti spēcīgi uzrakstīts, bet Gundegas valoda savā bagātībā ir arī ļoti trausla. Tas nozīmē, ka ir ļoti grūti atrast to precīzo ceļu, un, manuprāt, šajā grāmatā norādes kā kartē ir. Tas ir jautājums, kā šo grāmatu izlasīsim, vai mēs saskatīsim sievieti, kas ir spiesta turēt debesjumu tad, kad Atlants pats ir devies pēc Hesperīta zelta āboliem vai apgūt astronomiju, vai arī mēs saskatīsim norādes, kas ir ļoti mūsdienīgas, ļoti precīzas šim laikam, ko mēs vispār varam šajā laikā darīt, kā varam domāt, kāda vispār literatūrai ir jēga šajā brīdī."
