Grāmatu papildina priekšvārds un komentāri, kas kalpo par izziņas avotu ķīniešu dzejas labākai sapratnei un izjūtai. Šāds izdevums latviešu valodā ir liels retums, Ieva Lapiņa pie tā strādājusi ilglaicīgi un pamatīgi.
Plānā zāle pie krasta vējā notrīs.
Augstu masts, vientuļa laiva naktī.
Virs plašā līdzenuma zvaigznes debesīs,
Mēness steidz Jandzi ūdeņiem līdz.
Vai mans dzejnieka vārds būtu pelnījis slavu?
Ierēdnis, vecs un slims, no amatiem atpūtā dzīts.
Klejojumos aizmirsies, vairs nezinu – kas es esmu? –
Kaija, kas starp debesīm un zemi slīd".
Tas ir fragments no 8. gadsimta dzejnieka Du Fu dzejoļa, latviski to tulkojusi atdzejotāja Ieva Lapiņa.
Ievas Lapiņas sastādītā un atdzejotā Senās Ķīnas lirikas antoloģija aptver hronoloģiski plašu posmu –
no Dzjiņ dinastijas sākotnes 3. gadsimtā līdz Sun dinastijas norietam 13. gadsimtā. Tajā iekļauti 21 dzejnieka darbi, kas pārstāv dažādus poētiskos stilus un liriskos žanrus.
Tulkošana no atdzejotājas prasījusi īpašu izveicību, jo Senās Ķīnas poētiskā valoda ir sintaktiski elastīga, pieļauj dažādas teksta interpretācijas iespējas, tāpēc piemērot tās pārcēlumu latviešu valodā ir ļoti sarežģīti, stāsta Ieva Lapiņa: "Tur ir dažādas dzejas formas, ir regulētais dzejolis, tā īsā un garā forma. Tad vienkāršā forma – ši un ci žanra dzejoļi un vēl citi. Katrai formai ir savi likumi un savas īpašības. Mans uzstādījums bija – es gribēju jebkurā gadījumā atdzejošanas procesā turēties pie saviem atdzejas principiem, lai šis teksts neizklausītos tikai kā tulkojums, bet lai tas būtu dzejolis."
Dzejā ir daudz metaforu, simbolu, abstraktas tēlainības, ko palīdz saprast skaidrojošie komentāri: "Katrs var izvēlēties, vai lasīt komentārus vai ne. Grāmatas mākslinieks, dizainers Aleksejs Muraško ir, manuprāt, ļoti labi atrisinājis, kā tas izskatās vizuāli, ka komentāri ir tajā pašā lappusē, bet tomēr nostāk, un tajā pašā laikā ērti izlasāmi. Tie ir ieturēti tomēr tā, lai tie nepārspēlētu pašu dzejas tekstu."
Komentāros, piemēram, skaidrots, ko nozīmē senķīniešu dzejā bieži lietoti simboli – nefrīts, zilais putns, ieniris pūķis, vālodze, krizantēmas, kanēļkoks un citi. Ļoti plaša simboliskā nozīme, piemēram, ir mēnesim.
Visbiežāk to saista ar ilgām pēc mājām, draugiem, ģimenes vai mīļotā cilvēka, bet līdzās tam mēness var tikt tulkots arī kā metafora skaistai sievietes sejai.
Ļoti populāri motīvi dzejā ir kalni, putni, laiva, upe un sniegs, kas visi vienkopus sastopami vienā no pazīstamākajiem un visbiežāk tulkotajiem klasiskās ķīniešu literatūras dzejoļiem "Upes sniegs", kura autors ir Liu Dzun-juaņs. Ieva Lapiņa šī dzejoļa nosaukumu izvēlējusies arī visas antoloģijas nosaukumam. Lūk, šis dzejolis:
Tūkstoš kalnu grēdās putnu lidojums apraujas,
Uz desmittūkstoš takām cilvēku pēdas dziest.
Vientuļa laiva. Vecs vīrs niedru apmetnī, bambusa platmalē
Vienatnē makšķerē. Ledainas upes sniegs.
Senās Ķīnas dzejnieki apcer cilvēka esības noslēpumus un dabas iedvesmojošo spēku, kā arī citkārt bauda bezrūpību, spēlējot cītaru un dzerot vīnu.
Dzejoļi bieži vien raisa ļoti spēcīgu vizuālu iztēli, teic Ieva Lapiņa: "Tāda poētiska glezna, ko tu vizuāli iztēlojies. Tā noskaņa rodas tādēļ, ka dzejolis vienmēr ir sevī harmonisks. To nosaka jau dzejoļa uzbūves principi, kur konkrētās vietās ir cezūras, tad ir dzejas rindas, kur ir svarīgs kontrasts starp līdzeniem un nelīdzeniem toņiem un arī kur vienmēr pāra dzejas rindā ir atskaņa. Tas rada to noskaņu dzejolī."
Dzejas teksts publicēts bilingvāli, un līdzās dzejniekiem vīriešiem var iepazīt arī divu Senās Ķīnas dzejnieču – Ju Sjuaņdzji un Li Cjundžao – veikumu.
