Uz grāmatas vāka redzama atsauce uz grieķu skulptūru, kas sasaucas ar grāmatas nosaukumu. Tikai ja parasti "atlanti" saistās ar vīriešu pasauli, ar tiem monumentālajiem tēliem, kas redzami arī Rīgas ēku fasādēs, kas tur uz saviem pleciem kolonnas vai zemeslodi, tad Gundega Repše runā par "atlantām-sievietēm", kas tur šo pasauli, kamēr vīrieši karo un ir aizņemti ar citām lietām.
Es domāju, ka šo simbolu, tāpat kā daudzus citus tekstā izmatotos tēlus un simbolus, katrs lasītājs uztvers dažādi, bet tas Repšes darbiem parasti raksturīgi, ka tie ir atvērti daudzām interpretācijām, kas no lasītāja viedokļa ir ļoti aizraujoši.
Grāmata ir neprasta formas ziņā, tā ir dzeja, kas savīta kopā ar prozu, un man personiski pirmajā brīdī tā nolasījās kā darbs, kas caur pieskārieniem vēsturei un šodienai, dažkārt arī sadzīvei, runā par lielajām dimensijām, pārlaicīgo un mūžīgo, cilvēka esības jēgu vispār šajā pasaulē. Ne velti grāmatas vizuālajā tēlā var saskatīt zvaigznāju atveidus, kaut arī tikpat labi var iztēloties ko citu, arī attēli ir atvērti interpretācijai.
Runājot par lielajām tēmām, vienlaicīgi ļoti daudz ieskanas arī katra mūsu nozīme visā šajā Visuma musturā, kaut vai, piemēram, tāds teikums no prozas teksta: "Kad tevis nav, saulei par vienu sniegpārslu mazāk, kur atspīdēt". Viena sniegpārsla ir it kā nekas, bet kā tālāk tekstā saka Gundega Repše – "Nekas ir viss. Viss ir nekas".
Līdzās filozofiskām pārdomām grāmatā pat ļoti klātesošs ir arī eksistenciāli ekspresīvs kliedziens par to, kas pasaulē notiek tieši šobrīd, lūk, fragments no dzejoļa:
"Sprāgst lādiņi, lido atlūzas
Agonē bālas mūzas
Ziemas dubļi kā cilvēces sūdi
Līdz cilvēces nabai, nē, mutei
Kā jūra".
Autore kategoriski vēršas pret jebkādu ļaunuma un naida leģitimizāciju pasaulē.
Viņa ir nesaudzīga pret cilvēkiem, kuriem galvenais ir tikai viņu ērtā dzīve un kuri tās dēļ ir gatavi pievērt acis uz pašām šausminošākajām lietām pasaulē, ja vien tās neskar viņus pašus, kuri gatavi pielāgoties un pazemoties, ja vien tas viņiem izdevīgi, viņa šos elastīgos cilvēkus dēvē par neko vērtiem cilvēkiem.
Jau ierasti – Gundega Repše ir asa, tieša un skarba, bet tas ir tieši viņas lielās jūtības dēļ, ko grāmatā var līdz kaulam skaudri izjust.
Grāmatas atvēršanas svētkos viņa neslēpa, ka pēc kara sākuma Ukrainā viņa gandrīz divus gadus vispār nespēja rakstīt. Tā bija tāda personiska, fizioloģiska reakcija, jo līdz ar šo karu cilvēce viņas acīs bija cietusi pilnīgu fiasko, visa literatūras vēsture šķitās bezspēcīga un bezjēdzīga visa šī ārprāta priekšā.
Taču tad pienāca viens brīdis, ka tieši nepieciešamība rakstīt viņu izrāva no sastinguma stāvokļa un tapa dzejas grāmata "Ekstāzes un metastāzes". Tagad arī "Atlantas". Kā par to teica pati rakstniece –
"tās ir radušās kā vēlreizējs mēģinājums cilvēkam tapt cilvēka ādā. No kauliem, pelniem, no izmīlētas mīlas, no pārpalikušajiem tempļu akmeņiem un izdegušajiem sapņiem".
Par grāmatu iespaidos palūdzu padalīties arī grāmatas pēcvārda autori, rakstnieci Ilzi Jansoni. Viņasprāt, grāmatas nosaukums sevī ietver divas būtiskas nozīmes. "Atlantas" tāpēc, ka Altants – sengrieķu mīta varonis debesjumu, ko turējis, ir palaidis vaļā, un Atlantai vairs nav citu iespēju, tas ir jātur viņai, viņa nevar nolaist rokas un padoties.
Otra nozīme ir atsauce uz atlantu kā karti vai karšu apkopojumu. Proti, Repšes teksts savā ziņā ir kā karte, kas vērīgam lasītājam var kalpot kā ceļvedis šajā pasaulē, varbūt arī kā ceļvedis paša sirdsapziņā, kā ceļvedis tajā, kā mainījusies mākslas un kultūras nozīme, mainoties laikmetam.
Vēl piebildīšu, ka režisore Ināra Kolmane gatavojas uzņemt dokumentālo filmu par Gundegu Repši un komandā aicinājusi arī Ilzi Jansoni, kuras uzdevums būs intervēt rakstnieci. Filmas uzņemšana sāksies jau tūlīt, maijā.
