Latvijas Radio 3 "Klasika" un Liega Piešiņa pie Gūtmanes kundzes ciemojas viņas mājās Krustpilī, kur uz galda goda vietā – Latvijas Literatūras gada balva par Mūža ieguldījumu Latvijas literatūrā. Tik ļoti pelnīta un sagaidīta. Kaut par balvām Margitai, kurai oktobrī apritēja astoņdesmit, ir savs ieskats: "Kad lasu, kur katrs uzskaita savas balvas, un arī es esmu tās uzskaitījusi, vienā brīdī domāju – tās visas vajadzētu svītrot. Jo šā vai tā pienāk tāds brīdis, kurā balvām nav nekādas nozīmes..."
Liega Piešiņa: Kāda tagad izskatās tava darba diena?
Margita Gūtmane: Darba diena man izskatās pavisam savādāka. Ceļos divos naktī, līdz kādiem sešiem rakstu, un tad eju gulēt. (smejas) Parasti ap 12 dienā ēdam brokastis, dažreiz iznāk pat pustrijos, un tad es vēl vienreiz atliekos atpūsties. Vakaros esmu nomodā, un vienpadsmitos eju gulēt. Un divos atkal ceļos. Tādā veidā man tā diena paiet!
Liega Piešiņa: Tu stāstīji par savām darbdienām. Bet vai brīvdienas tev ir atšķirīgas?
Nē, būtībā vienalga, vai tā ir nedēļas nogale vai ikdiena. Es jūtos ļoti labi šādā veidā.
Mēs vēl pirms ieraksta ierunājāmies, ka tu ne pārāk daudz un ne pārāk tālu kusties.
Kamēr bija ziema, te viss bija pamatīgi sasnidzis. Nebija nekādas staigāšanas, bet citādi pa dārzu jau pastaigāju. Vēl tas aplis ir. Nu... Viņš tāds mazliet nedrošs ir, ar spieķīti tomēr jāatspiežas. Pilnīgi droša neesmu.
Cik tev tuvu atrodas grāmatas un darba prieks?
No Rīgas paņemtas svarīgākās grāmatas – vismaz tādi autori, par kuriem zinu, ka es tos noteikti izlasīšu ne tikai otro, bet arī trešo un ceturto reizi. Tās grāmatas man ir līdzi. Rīgas dzīvoklis man būtībā ir pārvērsts par bibliotēku. Tur būtu pamatīgi jārevidē, jo sākumā jau krāju un vācu grāmatas, kas vien tikai iznāca latviski, jo Vācijā tik bieži nemēdzām dabūt grāmatas no Latvijas. Bet vispār jārevidē. Jo nevaru iedomāties kādam tās atstāt. Vienkārši nevienu tās neinteresē!
Viena paziņa, naivi domādama, ka gadu krājumi ir kā karogs un domādama, ka bibliotēkai tas vajadzīgs... Tur atmeta ar roku, pateica – no Dieva puses, nē, nevienu neinteresē tās grāmatas!
Bet ir dažas tādas grāmatas, kas man Vācijā un Zviedrijā bija svarīgas, tās paturēšu, bet es arī nevaru iedomāties, ka kādu citu tās interesēs.
Kuri ir tie autori, kas ir tavējie?
Tu domā latviešu autorus?
Es nesaku neko...
Man jāatzīstas, ka latviešu autorus stipri maz pēdējā laikā esmu lasījusi. Tad, kad pārcēlos uz Latviju, daudz lasīju arī latviešu literatūru, bet es tagad tomēr diezgan daudz lasu vāciski. Man ir tādi autori...
Kafka ļoti patīk. Bet no Kafkas tu neko nevari mācīties. Tu vari iemācīties no Hemingveja. Tu vari no Džoisa iemācīties, bet no Kafkas tu nekā nevari iemācīties! Viņam tu vienkārši netiec klāt.
Tur arī skola mani ir ļoti ietekmējusi, kad vēl biju Minsterē. 1940. gads bija robeža. Virza bija pēdējais no autoriem, vēlākie – ļoti, ļoti maz. Tā kā neklātienes veidā sāku studēt pie Draviņas [Veltas Rūķes-Draviņas] baltu valodas, tiku arī vairāk pie grāmatām.
Redz, tā vide ir tik ļoti atšķirīga un tik sveša tomēr bijusi, ka te mēs būtībā nonākam pie valodas problēmas, jo valoda jau cilvēkā aug, veidojas organiski. Mana latviešu valoda veidojusies no Brigaderes, Jaunsudrabiņa un Virzas, vēlākie autori ir ļoti sveši. To man Vizma Belševica savā laikā teica – ja tu gribi zināt, kā mēs esam dzīvojuši padomju laikos, tev jālasa Andris Kolbergs. Un es esmu Kolbergu lasījusi ar lielu patiku! Bet tā vide ir tomēr sveša – tu vari darīt, ko tu gribi, tā ir sveša.
Esmu arī skatījusies un mēģinājusi novērot arī to, kā trimdas latvieši mēģina čupoties un veidot kaut kādas organizācijas, sanākt kopā. Savā laikā bija Eiropas latviešu jaunatnes apvienība jeb ELJA, reizi gadā bija Eiropas mēroga kongress, kur tad tikās latviešu jaunieši no Anglijas, Vācijas, Zviedrijas un tamlīdzīgi. Vēlāk nāca jau vispasaules kongresi. Tu esi vienu nedēļu tādā vājprātīgā eiforijā, un tad tu atbrauc šeit, un tā vide ir pavisam savādāka, nekā viņa tanī laikā bija.
Nevis tikai tie kongresi, bet tie kongresi jau arī... Teiksim, viens Vācijas latviešu jaunietis tik ļoti neatšķiras no Zviedrijas latviešu jaunieša, bet viņš katrā ziņā ļoti atšķirs no šejienes jaunieša. Rast tos kontaktus tomēr ļoti grūti. Es jau saprotu, ka tādas grupas tur veidojas: viņi tur tiekas, visi ir septiņdesmitgadīgi, astoņdesmitgadīgi – kas tā par jaunatnes organizāciju vairs? (smejas)
Tu tomēr ļoti ātri atbrauci uz Latviju.
Tas bija 1996. gads, kad atbraucu. Ļoti daudz tas privātais nāk…
Mana māte palika Latvijā, tante mani paņēma līdzi uz Vāciju – viņas gribēja Vācijā tikties, un tad, kad mēs bijām Tilzītē (Tilsit) – tā bija pirmā pilsēta, no Latvijas braucot Vācijā, Austrumprūsijā –, un kaut kādas organizācijas Tilzītē paziņoja, ka tas bijis pēdējais vilciens, vairāk vilcienu no Jelgavas nebūs…
Mana māte tika izsūtīta... 1956. gadā viņa caur Sarkano Krustu bija dabūjusi mūsu adresi un sāka rakstīt: tur ir tās manas privātās problēmas…Kad tev pēkšņi viena sveša sieviete raksta, un tā ir tava māmiņa! Bet man blakus jau ir otra māmiņa – mana tante. Jā, pēkšņi man bija divas mammas.
Mana māte toreiz rakstīja: viņa gribēja mani izsaukt uz Latviju. Nezinu, kādi likumi ir šodien, bet toreiz bija tā, ka māte varēja noteikt, kur bērns dzīvoja. Tante viņai rakstīja – padomā, Margita iet vācu skolā, un tagad pārslēgties uz Latviju? Latviešu skolu?
Uz visu padomju sistēmu?
To viņa tā gluži neteica, bet par to sistēmu viņa tomēr rakstīja... Būtībā savas mātes vēstules gaidīju ar paniskām bailēm, jo nezināju, kas notika. Kontakta man ar viņu nebija. Slinki arī rakstīju, viņa – vēl slinkāk, un es sapratu, ka tur nekāds mīļais bērniņš nav...
Vienīgā, kuru pazinu vārda pēc Latvijā – gribēju katrā ziņā iepazīties ar [Veroniku] Strēlerti, un tas man izdevās ļoti labi. Aizbraucu uz Zviedriju un sāku studēt tur. Jo toreiz Strēlertei bija kursi augstskolā, caur viņu dabūju arī vairākas grāmatas. Reiz kādā konferencē satiku Māri Čaklo – tas bija vienīgais, kuru zināju no Latvijas, un es tolaik jau rakstīju.
Juris Kronbergs arī, un mēs būtībā ļoti labi sapratāmies ar viņu. Juris bija sācis tulkot uz zviedru valodu, un es domāju – to, ko viņš var uz zviedru, to es varu uz vācu valodu! Un aizsūtīju Vizmai [Belševicai]. Un Vizmai nepatika! Mūsu draudzība ļoti ātri beidzās, jo tad arī nāca tas gadījums ar Klāvu (Elsbergu]. Tas bija šoks visiem – ne tikai Latvijā, bet arī trimdā tas bija šoks!
Saņēmos un uzrakstīju Vizmai vēstuli, lai gan es, atklāti sakot, nezināju, ko rakstīt, bet pēc kāda laika viņa atbildēja. Tad uzrakstīju jau drosmīgāk. Un tā mēs sākām sarakstīties.
Un kaut kad Vizma man uzrakstīja – vai nebūtu laiks vienreiz atbraukt uz Latviju? Un tad es domāju: kurš gan cits vēl mani varētu aicināt uz Latviju kā Vizma Belševica?!
Tas bija 1988. gada pavasaris. Soļojām pa toreizējo Gorkija, tagadējo Valdemāra ielu, un bija tik saulains, silts un tik pavasarīgs! Tas bija kaut kas burvīgs! Zvanam Vizmai – viņa man bija iedevusi telefonu. Viņa atver durvis, iepleš acis. Tūlīt nākamajā dienā satikāmies. Gandrīz katru otro dienu satikāmies. Ja nebija viņas, Zigurds Elsbergs (dzejnieces dzīvesbiedrs – altvijolnieks, lociņinstrumentu meistars, pedagogs, atdzejotājs (1932–2023) – red.) bija tas, kurš mani vadāja apkārt. Tā ka Vizma bija tā, kas mani atvilka uz šejieni...
Vai tu dali savu dzīvi posmā līdz Latvijai un Latvijā? Vai tāda veida dalījuma tevī nav?
28 gadus dzīvoju Latvijā. Ārprāts! (smejas) Pirmais brīdis Latvijā bija ļoti eiforisks. Tad tu mani to ikdienu, kas ir pavisam savādāka. Kad tu atbrauc uz Latviju paciemoties vienu nedēļu, tad skaties kalendārā, tas ir tikos un tikos, tas ir tikos un tikos, un tu esi pilnīgi pārņemts ar visu kaut ko.
Bet tāda jau tā dzīve šeit nav. Šeit tā dzīve ir pilnīgi savādāka. Tā ikdiena neatšķiras daudz no tās dzīves, kāda Vācijā ir bijusi. Bet man jāsaka, man tā Vācija patiesi vairs neeksistē.
Vācijai esmu tikusi ļoti viegli pāri. Drīzāk iedomājos laiku, ko esmu dzīvojusi Zviedrijā.
Gadu, gandrīz divreiz pa pusgadam nodzīvoju Spānijā. Dienvidos, Malagas tuvumā, starp Malagu un Granadu, jūras krastā. Tu vari iedomāties? Tādā pakalnā augšā, tev jūra ir no divām pusēm. Bet Spānija man bija un palika sveša, esmu tomēr ziemeļniecisks tips.
Vislabāk man patika Zviedrijā. Tā īstā dzīve man nāca tieši tur. Sadraudzējos ar [Pētera] Janelsiņa ģimeni. Viņiem bija lauku mājas pusceļā no Stokholmas uz Oslo, Zviedrijas vidienē. Tāda koka māja, pakalniņā celta. Saule riet. Tu redzi sauli, redzi visas vakara krāsas un vēl paštaisīts vīns... Un tu sēdi un domā: rīt atkal uz to Hamburgu. Un es tā iejautājos: vai tad nevarētu vienreiz ilgāk te palikt? Man saka – jā, kad tu gribi? Es saku – nākamgad! Jā! Ievilksim elektrību, lai tu nenosaltu.
Tā nu vienu gadu aizbraucu uz Zviedrijas laukiem un nodzīvoju un kārtīgi nostrādāju tur...
Man ir sajūta, ka tu brīžam iedomājies tos skatus – kādi tie bijuši, par kuriem tu stāsti, aizverot acis.
Jā, es redzu. Tā māja būtībā bija ļoti burvīgi celta, viss bija no koka. Nākamais kaimiņš, pie kura es katru otro dienu gāju pēc piena, bija pusotra kilometra attālumā, bet otrā pusē bija vistu ferma. Līdz tai bija divi kilometri. Tur gāju pēc olām. Tāds miestiņš, pilsētiņa – astoņi kilometri.
Kā tu teiktu par Veroniku Strēlerti: vai viņa tev bija kā otrā mamma?
Par mammu es viņu tā īsti negribētu saukt. Tobrīd Minsterē tieši bija iznākusi viņas grāmata "Žēlastības gadi". Tā būtībā nav labākā viņas grāmata, bet jutu, ka tajā ir kas tāds, kas mani tik ļoti saistīja, ka man bija skaidrs: gribēšu braukt uz Stokholmu. Kad šodien tā padomāju, ļoti daudzas lietas esmu darījusi spontāni – es ilgi nepārdomāju, ko gribu darīt un kas man ir jādara, es vienkārši izdomāju un braucu. Skatos, kā to izdarīt. Būtībā jau tāpat savā veidā bija arī ar Latviju – ja nebūtu Vizma rakstījusi, nebūtu laika atbraukt, vai es būtu tik spontāni izkustējusies?
Es jau smejos, būtībā ir divi cilvēki, ar kuriem esmu gribējusi iepazīties savā mūžā: Strēlerte un Vizma. Un ar abām tas izdevās. Neticami.
Ko saki par savu pētījumu par Strēlerti, kas ir grāmatā?
Tagad nupat to mazliet pārskatīju – domāju, tur ir vietas, kas ir ļoti labas, un ir vietas, kur tev, Margit, tomēr vajadzēja labāk pārdomāt… (smaida) Tā grāmata tapa laikā, kad man jau radās problēmas ar rakstīšanu un pārdomām. Domāju – ja vēl kādu gadu novilcināšu, tā grāmata netaps nemaz.
Paškritika?
Pirmkārt, paškritika. Otrkārt, tomēr tās atmiņas vairs nav tik spilgtas – tādas, kādas gribēju un par tām domāju. Esmu izlīdzējusies ar to, kas man rakstīts dienasgrāmatās. Neesmu daudz pierakstījusi no tām reizēm, kad esam tikušās.
Būtībā diezgan bieži tikāmies, bet katrreiz bija ļoti inteliģenti teikumi: "Šodienu es noteikti neaizmirsīšu!" Un, protams, esmu aizmirsusi.
Kaut kad pienāca brīdis, ka manī vairs nebija tādas pielūgsmes no manas puses, bet no Srēlertes puses viņa jutās ļoti stipri atraisīta. Viņa sāka ņemt to ļoti nopietni.
Viņa zināja, ka būs grāmata?
Nē, es viņai neteicu. Viņa nomira vienā mierā, nezinot, ka tāda būs. (pasmaida)
Kas tev rakstot ir tas svarīgākais?
Šodien es ļoti labprāt rakstu tādu asociāciju plūsmu. Nevaru pateikt: rakstīšu par to un to, bet to es noteikti tādā veidā vairs nedarīšu. Tur man vajadzētu pārāk daudz piestrādāt. Tādas asociācijas plūsmas nāk. Tas ir kaut kas, ko man Strēlerte teica. Viņa katrreiz bija pārsteigta par to, par ko es rakstu. Katrreiz kaut kas pavisam cits, nekā viņa bija domājusi! Drīzāk domāju, ka turpināsi tādā un tādā virzienā, viņa saka. Bet nāk pavisam kaut kas cits.
Rakstu par lietām, kas man konkrētajā brīdī ļoti interesē. Un tad varu izdarīt tā, ka sapērkos veselu plauktu grāmatu, lasu, un tad esmu par tām lietām uzrakstījusi, un cauri. Un vairāk neko.
Es arī negribu šodien pārlasīt to, ko es esmu kādreiz rakstījusi. Varu iedomāties, ka es dažā labā situācijā noteikti nosarkšu.
Par kuriem darbiem, kurus tu esi tulkojusi uz vācu valodu no latviešu valodas, tev ir gandarījums?
Tur mēs nonākam pie valodas problēmas… Pazīstu Matiasu Knollu, viņš ir vācietis, kurš iemācījies latviski, viņš tulko uz vācu valodu. Kaut kad mēs satikāmies, un viņš man saka: "Paklausies, vai mēs nevarētu sarunāties vāciski?" Un tad es sapratu, ka viņam ir uz mata tādas pašas problēmas, kā man! Ja tu dzīvo vienā vidē, tu nevari tulkot uz vienu citu valodu, tu nevari rakstīt latviski un tulkot uz vācu valodu. Tas vienkārši neiet. Tā kā tā tulkošana man sen jau ir atmesta.
Bet nu no tā, ko esi paveikusi?
Vienīgais labākais, man liekas, ir Čaks. Un Belševicas "Indriķis". Lai gan Belševicu jau arī ir diezgan pagrūti tulkot. Latviešiem ir ļoti daudz tādu rakstnieku, kas savus dzejoļus uzbūvē uz ļoti asprātīgām atskaņām. Un tad jautājums: vai nu tu tagad to formālo pusi mēģini ieturēt, vai tu mēģini to saturu saglabāt.
Piemēram, es nevaru dzīvot Latvijā, nevaru dzīvot latviskā vidē, nevaru rakstīt latviski un tulkot uz vācu valodu – tas ir pilnīgi izslēgts. Ja kāds to dara, tur nekādā gadījumā nekas labs nenotiks. Nekad.
Labi, es varētu kaut vai parindeņus tulkot, no kuriem tad kaut ko tālāk. Esmu tik daudz tekstu lasījusi, kas rakstīti būtībā latviski, bet arī no tādiem cilvēkiem, kas dzīvojuši Vācijā un domā, ka viņi ļoti labi pārzina vācu valodu, tev jāizlasa tikai viens teikums, un tu skaidri un gaiši zini, ka tas cilvēks ir tulkojis no latviešu valodas uz vācu valodu, un tas neiet. Tas izklausās pilnīgi amatieriski. Tad labāk nē.
Saki, kādas ir tavas attiecības ar skaņām un mūziku? Jo galu galā šī saruna arī skan programmā "Klasika", kur mūzika ir dominējošā.
Ļoti nožēloju, ka man pārāk maz bijis kontakta ar mūziku, jo no visādām kultūras iespējām – gleznošana, rakstniecība – mūzika, man liekas, izsaka visvairāk tomēr to, ko tu pats izjūti tanī brīdi.
Un šai sakarā par dzejoļiem runājot.
Esmu ļoti pārliecināta, ka dzejoļi top klusumā. Tevī.
Un, ja tu pārliec tos vārdos, tev jau būtībā tas klusums arī būtu jāpārnes tajā otrajā valodā, tādēļ es labprātāk redzētu divvalodīgu tulkojumu, lai tu redzi oriģinālu un izjustu tos klusuma brīžus, ko autors pats gribējis iepīt, un nevis perfektu atdzejojumu vai jaunu, perfektu dzejoli radīt. Nezinu. Man tā nepatīk.
Vai mākslai vispār jābūt perfektai?
Esmu to vairākkārt minējusi. Gotfrīds Benns ir teicis: "Vislabākie šodienas dzejnieki savā mūžā ir uzrakstījuši kādus sešus līdz astoņus dzejoļus. Un, lai uzrakstītu šādus sešus dzejoļus, viņš ir mocījies 35 gadus. Viņš ir dzīvojis askēzē, viņš ir dzīvojis klusumā, vientulībā. Un tad tev varbūt ir tikai seši dzejoļi. Es, piemēram, neesmu pati par sevi pārliecināta, ka man ir seši labi dzejoļi.
Nu, bet tev ir "Minkāns", kuru tik daudzi piemin! Viņš kļuvis jau par sugasvārdu!
"Minkāns" arī ir tapis Zviedrijas laukos – no tā var saprast, ka es patiesi tur burvīgi jutos. Tam kaimiņam arī bija runcis, ar kuru sapratāmies ļoti labi. Kad nācu pēc piena, viņš izslēja asti, nāca man pretī, nāca līdzi uz kūti. Par "Minkānu" man tā reakcija īsti nepatīk. Bērni stāsta, bērni kaut ko zīmē, un tad tev ir mape pilna ar zīmējumiem. Bet bija man viena draudzene, kurai bija divi "bosiki". Viens jau gāja skolā, otrs vēl nemācēja lasīt, un no rītiem katrreiz viņu istabā viss kaut kas notika. Viņa saka: vienrīt valda tāds klusums... Paver durvis, abi ielīduši gultā. Vecākais tam sīkajam lasa priekšā "Minkānu", un viņš mammai saka: "Tu nevari Margitai pateikt, lai uzraksta vēl vienu grāmatu? Viņš pats pieteicās skolā stāstīt, kas viņam ir mīļākā grāmata… Tā ir labākā recenzija, kuru esmu saņēmusi. Tās ir reizes, kad nodomā: tu neraksti sev, tu raksti citiem, un tu esi uztrāpījis.
Laikam jau sarunas beigās jāatgriežas pie tās Literatūras Gada balvas.
Tas ir daudz par daudz. Kad "Domuzīmē" redzu, kur katrs uzskaita savas balvas, un arī es esmu uzskaitījusi, vienā brīdī domāju – tās visas vajadzētu svītrot, jo šā vai tā pienāk tev tāds brīdis, kurā balvām nav nekādas nozīmes.
Nu, vai tad tik traki ir?
Jā, ir, nopietni! Ja tu tā padomā – ko tās balvas ir devušas?
Piemēram, slavu dažam.
Nav jau Staļina prēmija.
Nu, labi, tagad par to būtu jākaunas. Bet ir citas cēlas balvas.
Bet ko kāda balva dod par kādu atsevišķu grāmatu? Nu, ko?
Piemēram, cilvēks izlasa, ka Margita Gūtmane ir saņēmusi mūža balvu, un paskatās gūglē vai kur citur, kas tā Margita Gūtmane tāda ir. Vai arī, ja viņš tevi pazīst, izlasa, ko esi rakstījusi par Veroniku Strēlerti vai vēl ko citu. Tas nav gandarījums? Gandarījums tev?
Tici man, kopš Strēles grāmatas man ir bijušas divas publikācijas "Domuzīmē", un tas ir vienīgais septiņu gadu laikā, kur esmu publicējusies. Es varu dzīvot ļoti labi arī bez tā.
Es varu rakstīt pati sev. Un tas ir tieši tas, kas raksturīgs trimdas rakstniekiem. Trimdas rakstniekiem nekad nav publikas! Viņi raksta vairāk vai mazāk sev. Un tieši tas ir tas, ko es tagad esmu ar gadiem sapratusi.
Un es arī ļoti labi saprotu, ka, ja būs kāda nepieciešamība, varbūt kādam citam lasīt kaut ko no tā, ko es esmu sarakstījusi, var iznākt asociāciju plūsma par visādiem tematiem, pat bez nodoma, ka tur jāiznāk kaut kādai grāmatai. Bez tam ir viena lieta, ko acīmredzot neviens nav pamanījis – kad pārcēlos uz Latviju, man bija ārkārtīgi lielas problēmas ar latviešu valodu.
Pēc Vācijas atkalapvienošanās iepazinos ar vienu vācu dzejnieku. Viņš lasīja grāmatnīcā, pasēdējām kopā, kādu aliņu iedzērām un runājām. Viņš man pieskribelēja savu grāmatu. Arī viņš rakstīja – vai tu būsi tā, kas man atdod manu valodu? Tikai tagad, dzīvojot Latvijā, es sāku saprast, ko tas nozīmē: ka viņš dzīvo vācu vidē, viņam vācu valoda ir zudusi, jo nāk klāt rietumvācu valoda, un visa tā valoda, kas viņam kaut ko nozīmē – ilgas pēc pavisam kaut kā cita, vientulības sajūta, viss ir kaut kā pavisam savādāk nekā tas, ko viņš izjūt un ko viņš ir rakstījis savā laikā. Man arī sākās tāda izjūta, ka latviešu valoda – tāda, kāda man viņa bija, zūd – Brigadere, Virza… Man tā sāka zust brīdī, kad pārcēlos uz Latviju, jo nozīme atsevišķiem vārdiem ir pavisam kaut kāda citāda.
Es te kā joku paziņām minēju, ka pirku mārciņu malto gaļu, un visi smējās par to, jo te jāsaka – puskilograms kotlešu masas. Tā ir latviešu valoda, kādu es savā mūžā neesmu izjutusi un arī negribu izjust. Es varbūt arī tādēļ rakstu naktīs, kurās man nekas netraucē, kur es atgriežos savā valodas izjūtā, kāda savā laikā man bijusi.
Sākumā es, lai izvairītos no tā, ka man nav nekā, ko teikt, sāku rakstīt tādas sabiedriski politiskas esejas, kas savā laikā "Karogā" bija publicētas. Tur ir vesela virkne. Inta Čaklā ierosināja, vai negribot tās salikt kopā. Dažas pārlasīju un domāju – tās būtu tā jāpārstrādā, jo tu jūti, tev tādas valodas vienkārši nav; tās esejas rakstīju tikai tāpēc, lai kaut ko rakstītu.
Tā īstā rakstīšana būtībā ir sākusies tagad, kad es nekur vairs nepublicējos.
Paldies, Margita, ka atklāji tādas valodas nianses, par kurām daudzi no mums pat nebija aizdomājušies…
