Par šogad nominētajām grāmatām bērniem gribas teikt – tās vieno paaudzes un tajās sevi atradīs visu vecumu lasītāji.
Raksta ceļvedis:
Andra Manfelde "Vai mamma mājās?"
("Dienas Grāmata")
Šī nav pirmā reize, kad Andra Manfelde raksta bērniem, turklāt 2018. gadā autore jau saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par stāstu "Kurš no mums lidos?". Nu atkal nominācija, šoreiz par grāmatu "Vai mamma mājās?", kur Andra Manfelde nav baidījusies no aizraujošām valodas rotaļām un mammas tēla, kas stipri atšķiras no ierastā.
Domājot par Andras Manfeldes uzrakstīto mammu, gribas vilkt paralēles ar pagājušā gada uzvarētāju nominācijā "Labākais literatūras autordarbs bērniem" – Kristīnes Ulbergas asprātīgo stāstu grāmatu "Kas mammai somā?". Līdzības vērojamas jau grāmatas nosaukumā, kas uzrakstīts jautājuma formā un veido tādu kā saspēli ar mazo lasītāju – sak, atver grāmatu un uzzini, izlasi, izpēti! Domājams, ka arī abu autoru uzrakstītās mammas varētu tīri labi saprasties. Kristīnes Ulbergas mamma savā somā slēpa neizmērojamu spēku un drosmi darīt, būt, audzināt, neskatoties uz grūtumiem vai sabiedrības priekšstatiem, savukārt Andras Manfeldes pazudusī mamma grāmatas lappusēs atklājas kā dzīvs un neizskaistināts cilvēks ar untumiem, skumjām, dusmām un nogurumu.
Tā ir sava veida visuvarošā, pat dievišķā oreola noņemšana no mammas pleciem, ļaušana tai būt, pirmkārt, cilvēkam, bet tikai pēc tam bērnu audzinātājai un mājas pavarda sildītājai, mūžam smaidīgajai un gādīgajai.
Vieglumu un rotaļīgumu stāstā "Vai mamma mājās?" veido Andras Manfeldes izvēle notikumus rādīt bērna acīm. Šķiet, grāmata tapusi pēc ilgiem un ļoti rūpīgiem vērojumiem, labi iepazīstot gan bērnu pasaules uztveres nianses, gan valodu, kas dēvējama par šīs grāmatas vienu no lielākajām kvalitātēm. Tas, kā autore darbojas ar vārdiem un katra tēla individuālo izteiksmi, ir atzinības vērts. Ir aizraujoši iedziļināties visos valodas krikumos, iztaustīt tos un novērtēt autores māku ar to palīdzību lasītājā rosināt emocijas.
Andras Manfeldes "Vai mamma mājās?" ir sirsnīgs un prasmīgi uzrakstīts stāsts par mājām, kurās pazudusi mamma. Tas ir humora pilns un godīgs vēstījums, ko gribas saukt par mīlestības vēstuli visām mammām – tām reālajām, īstajām un nedaudz no visa sagurušajām.
Kārlis Vērdiņš "Jandāliņš"
("Liels un mazs")
Kārlis Vērdiņš, 2007. gadā ieguvis Latvijas Literatūras gada balvu par dzejas grāmatu "Burtiņu zupa", balvai kategorijā "Labākais literatūras autordarbs bērniem" vairākkārt nominēts, 2023. gadā uzrakstījis grāmatu "Jandāliņš", kurā lasāmie dzejoļi būs labi saprotami visiem, kas līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē piedzīvo to prāta un emocionālo stāvokli, ko nekā citādi kā par jandāliņu nosaukt nevar. Jandāliņš virtuvē, aiz vannasistabas durvīm un gulētiešanas laikā. Vien Kārļa Vērdiņa uzrakstītajos tekstos nemeklējiet paviršību vai sajukumu.
Dzejas krājums ir strukturēts, labi pārdomāts, bet dzejoļi tādi, kuros ķiķinās vecāki un tiem līdzi arī bērni.
Kārlis Vērdiņš vienmēr pratis rakstīt tā, lai viņu saprot visu paaudžu lasītāji. Arī "Jandāliņā" vecāki izlasīs sevi, bet bērni varēs priecāties par tikai viņiem pazīstamām situācijām. Kārtu kārtām dzejnieks būvējis dzejas, kurās lasāmas šim literatūras veidam tik raksturīgās, bet šeit iepriekš neparedzamās atskaņas. Izvēloties dažādu pantu formu, Kārlis Vērdiņš palicis uzticīgs savai prasmei mazliet apmānīt lasītāju ar negaidītiem dzejas pagriezieniem, tas ir, dzejrindām, kurās atskaņas spēlējas ar lasītāja pieredzi un priekšstatiem, vienlaikus izceļot autora māku strādāt ar valodu. Autora dzejai līdzi spēlējas māksliniece Lote Vilma Vītiņa, kuras radītās ilustrācijas pirmajā acu uzmetienā rada haosa sajūtu, taču, tuvāk tajās ieskatoties, arī šajā jandāliņā redzam struktūru, lomas, notikumus un labi atpazīstamas detaļas.
"Jandāliņā" nemeklējiet dzīves mācības vai morāli. Lasiet Kārļa Vērdiņu dzeju un tveriet atsauces uz ikdienas būšanām un nebūšanām, labi zināmām reālijām un notikumiem ģimenēs. Taču visā šajā jandāliņā atrodiet un uzsūciet labestību, ar kādu autors skatās uz pasauli, kurā par spīti nebūšanām ir pietiekami daudz jautrības, sirsnības un mīlestības.
Inese Zandere "Izdomā sev auto", "Putni mūs redz"
("Liels un mazs")
Inese Zandere saucama ne tikai par vienu no izcilākajām, bet arī par ražīgāko latviešu bērnu literatūras autori. 2023. gadā vien iznākušas trīs autores grāmatas, no kurā divas nominētas Latvijas Literatūras gada balvai.
Dzejas grāmatas "Izdomā sev auto" un "Putni mūs redz" sevī iekļauj Ineses Zanderes labākās kvalitātes – meistarīgu valodas izmantojumu, dabas mīlestību un iejūtīgu, cieņpilnu attieksmi pret savu lasītāju – bērnu.
Dzejas krājums "Izdomā sev auto", pirmkārt, uzteicams par mēģinājumu dzejas pasaulē ievilināt tos, kam auto interesē vairāk par grāmatām. Taču nemeklējiet Ineses Zanderes dzejoļos vai mākslinieka Alekseja Naumova ilustrācijās tukšu aprēķinu, dzejoļi šajā grāmatā ir valodas meistarstiķi, radoši, aizraujoši, sirsnīga humora pilni. Tajos autore pratusi apvienot fantāziju ar ikdienišķās pasaules ainām, dzīvo ar nedzīvo un auto pasauli ar norisēm dabām. Pēdējais punkts varētu šķist visneparastākais, taču Inesei Zanderei tas izdevies nevainojami – runāt par mašīnām, tramvajiem, toijotām un limuzīniem, bet vienlaikus dzejā iekļaut lielu dabas mīlestību. Dzejoļi grāmatā lasāmi atsevišķi, taču visspēcīgāko nospiedumu krājums atstās tad, ja lasīsiet to no vāka līdz vākam un secīgi, tādējādi izdzīvojot Latvijas četrus gadalaikus un piedzīvojot to, kas katrā gadskārtā svarīgs un aktuāls.
Mīlestība pret dabu dzirdama arī krājumā "Putni mūs redz", kur blakus jaundarbiem atrodami arī Ineses Zanderes senāk rakstītie dzejoļi ar vienojošo tēmu – putni un putnu pasaule. Dzejas grāmatā jaušama rakstnieces rūpīgā un dziļā tēmas izpēte, iedziļināšanās pasaulē, kur katrai spārnotajai būtnei ne tikai sava dziesma, bet arī raksturs. Dažbrīd putni dzejoļos ir tik pietuvināti cilvēku pasaulei, ka ticams kļūst apgalvojums, kas lasāms grāmatas nosaukumā – putni mūs tiešām redz, tāpat kā mēs tos mēdzam vērot debesīs. Inese Zandere neraksta ar mērķi nojaukt robežas starp dabu un cilvēku, dzejniece raksta tā, lai top saprotams – šādu robežu nav, tās pastāv vien mūsu prātos. Ja tiksim no tām vaļā, dzīvosim cieņpilnā harmonijā – putnu balsīm pilnā pasaulē, kuru lasām krājumā "Putni mūs redz".
Bez didaktikas, it kā rotaļājoties, krāsainā, bet ļoti saprotamā valodā Inese Zandere izstāsta dabas vērojumus un dzīves patiesības. Autore nebaidās arī no tekstuālas dauzīšanās, nevairās humora un ļaujas vārdu spēlēm. Dzejas krājumi "Izdomā sev auto" un "Putni mūs redz" katrs tematiski noapaļots un pilnīgs, bet vienlaikus ļauj lasītāju brīvu būšanu un ļaušanos tekstam, kurā sevi atradīs lieli un mazi lasītāji ar dažādu dzīves pieredzi.
Luīze Pastore "Šis ir mans seriāls"
("Aminori")
Luīze Pastore, kas līdz šim bijusi zināma kā bērnu literatūras autore, turklāt par to saņēmusi arī vairākkārtēju atzinību, tajā skaitā arī divas Latvijas Literatūras gada balvas (2013. gadā par grāmatu "Maskačkas stāsts", bet 2015. gadā par "Svešinieka atnākšanu"), beidzot pievērsusies pusaudžu auditorijai. Beidzot, jo latviešu oriģinālliteratūrā sāpīgi trūkst autordarbu tīņiem. Taču tikpat svarīga ir Luīzes Pastores balss, kas šā gada balvai nominētajā grāmatā "Šis ir mans seriāls" ieskanas pilnasinīgi, oriģināli un ļoti ticami.
Grāmata un tās dizains ir kā atpakaļmetiens 20. gadsimta 90. gadu nogalē – ļoti krāšņā laikā, kad pamazām sākām baudīt Rietumu pasaules labumus, meklējām pareizās dzīves atbildes tīņu žurnālos, bet sienas aplīmējām ar tajos pašos žurnālos atrastiem mūziķu plakātiem. Stāsts "Šis ir mans seriāls" saucams par īstenu mileniāļu kiču, Luīze Pastore grāmatā notvērusi tā laika garšas, smaržas, modes, visu to krāšņo bezgaumību, kādā savu pusaudzību izdzīvoja šodienas mileniāļi. Taču bez ļoti nostrādātā vizuālā un, ja tā var teikt, saturiskā noformējuma, "Šis ir mans seriāls" izceļas arī ar literāro pusi. Pret teksta valodu Luīze Pastore allaž attiekusies ar zināmu rūpību. Autores valoda uzteicama arī šajā grāmatā, kurā lasāmi laikmetam un paaudzei raksturīgi izteiksmes līdzekļi. Rakstniecei tik veiksmīgi izdevies iejusties galveno tēlu ādā, ka viegli noticēt gan viņu izmisumam, nepārliecinātībai, bailēm, bažām un pusaudzīgajām adatām, kas lieliski atklājas autentiskajos dialogos, kurus lasot, nepārņem neveiklības vai mākslīgi konstruēta šablona sajūta.
Grūti pārmest mūsdienu autoriem izvairīšanos no pusaudžu auditorijas, jo šim lasītājam rakstīt ir īpaši grūti, turklāt tie, kas to mēģinājuši darīt, nereti iekrituši vienos un tajos pašos slazdos – centieni izdomāt, ko varētu just mūsdienu pusaudzis, vienmēr bijuši neveiksmīgi.
Luīze Pastore iet pilnīgi citu ceļu – viņa atgriežas pie sevis, raksta par sevi un savam iekšējam pusaudzim – pārgalvīgam, nepārliecinātam, bezkaunīgam un tādam, kuram gribas pieveikt visu pasauli, lai gan no tās bezdievīgi bail.
