Henrieta Verhoustinska: Lasot šo grāmatu, lielākais jautājums, kas man radās – pirmās divas daļas ir Ezeriņa pirmajā personā, tas ir Jāņa Ezeriņa stāsts, bet beidzamajā daļā, kas norisinās Rīgā, šis vēstījums sadalās, un ir daudzi “es”, kuri stāsta par Ezeriņu. Šī forma nav izturēta no pirmās līdz pēdējai lapaspusei, bet tomēr mainās grāmatas laikā. Tas ir, lai atspoguļotu Ezeriņa pretrunīgo personību?
Andris Akmentiņš: Tu drusku sajauci, bet nekas, tā gadās. Otrā daļa arī vairs nav “es”. Otrā daļa ir “viņš” – pārzinis. Pārzinis iet un dara.
Tā kā viņš ir viens varonis, tad es turpināju viņu lasīt pirmajā personā.
Ja pirmajā viņš meklē sevi: “Es esmu tāds vai šitāds, esmu to darījis vai to” – viņš klaiņo, klīst, meklē, šaubās, gandrīz nomirst, bet beigās ar prieku secina, ka tikai dekadents ir nomiris, tad otrajā daļā viņš ļoti sakoncentrēti mēģina būt labs skolas pārzinis un spēlē šo lomu kā šaha partiju. To es negribēju pazaudēt, jo liekas, ka tur ir dzejnieks, ne tikai novelists. Jo pats sevī, ja esi sācis caur dzeju, tu turpini tā par sevi domāt. Tas neizdotais dzejas krājums sāp visu dzīvi. Tā ir kā rēta, kas arī baro tālāk literatūru.
Šobrīd liekas, ka stāsti par sevi, jo tu sāki kā dzejnieks un pārgāji uz prozu.
Jā, mums ir daudzas paralēles, kas ir ļoti līdzīgas, arī pirmo noveļu sākums ar īsstāstiem. Pēc tam tu saproti, ka vari paķert lielāku gabalu, uzrakstīt romānu. Man likās, ka viņš vispirms izveido sevi, tad mēģina kaut ko izspēlēt, pēc tam pamazām attālinās no mums. Tālāk ir refleksijas, kas ir ļoti dažādas, jo par vienu tematu ir saruna. Piemēram, romāns “Sarkanais un melnais”, Ezeriņš ir iztulkojis, nāk pretī sajūsmināts kolēģis un saka: “Ļoti laba tā grāmata,” un Ezeriņš: “Jā, tas ir labākais romāns pasaulē.” Nāk otrs kolēģis un saka: “Ļoti daudz tomēr tulkojumā kļūdas ir.” Ezeriņš saka: “Jā, drausmīgi, bija šausmīgi jāsteidzas, vispār pārdzīvoju, ka tur ir mans vārds virsū.” Viņš spēlēja līdzi kaut kur bieži vien. Ir ļoti dažādas cilvēka refleksijas. Tā man bija kā intriga ar domu, ka es tomēr veidoju portretu cilvēkam, kurš ir savā unikālā veidā iztulkojis Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetni”. Šīs attiecības, kad tu sevi it kā uzglezno, bet arī citi tevi glezno, un kādā brīdī tu vispār vairs pats netiec klāt. Pūļa cilvēks, ka tu pats nezini, kur tu esi. Tāds apmēram, un tad viņš saskaišas un stumj visus malā, un saka: “Pag, vai es arī tikšu pie vārda vēl kādreiz?” Man arī negribējās beigt tieši ar Ezeriņu, man gribējās, ar domu par visu to “Dienas Grāmatas” sēriju, pabeigt ar to, ka ir liela laime iepazīt literatūru.
Procesa gaitā es izlasīju desmitiem tādu grāmatu, kuras es mūžā nebūtu izlasījis, arī ne pārāk labu grāmatu, bet interesantu grāmatu.
Piemēram, Austriņa “Garā jūdze”, kas bija patiešām gara jūdze, ļoti haotiska.
Antons Austriņš ir Ezeriņa labākais draugs šajā grāmatā.
Tā varētu teikt. Viņam Saikavas posmā ļoti labs draugs bija Goliass, bet viņš agri nomira. 1921. gadā. Tajā Saikavas posmā viņi draudzējās, tikās un dziedāja. Viens no lielajiem stāstiem grāmatā ir par cilvēku lomām, kuras mēs ieņemam, nenoturamies, plūstam, peldam, un viņiem ir septiņu gadu starpība. Viņi sāk kā skolotājs un audzēknis, tad kļūst par brāļiem – vecākais un jaunākais, un tad viņi vienā brīdī apmainās vietām. Vismaz attieksme pret literatūru Ezeriņam ir kaut kādā ziņā nopietnāka. To es mēģinu ironiski izspēlēt.
Tu kādā intervijā lietoji brīnišķīgu vārdu salikumu “Ezeriņa zosāda”. Varbūt pastāsti, kas ir “Ezeriņa zosāda”? Vai tas, ko mēs izjūtam, izlasot viņa noveles, ar kurām viņš iegājis literatūru vēsturē?
Jā, tur tā “zosāda” parādījās kā paralēle starp ezera mazo brīzīti, kas ir mazie ezera viļņi, un meitenes zosāda… Grāmatā tas nav iekšā, bet es sapratu, ka tā ir “Ezeriņa zosāda”. Drusku gotiskā, romantiskā laikmeta baiļu literatūras drebulītis, bet Ezeriņa gadījumā tā ir viena skaldne, no kuras viņš ir atspēries. “Ezeriņa zosāda” ir maģija, strādājot ar teikumu. Romāns sākas ar frāzi, kas notiek teikumā – tā Ezeriņa daļa, ka viņš mīca to teikumu, un tur ir spriedze, arī valodas spriedze – pateikt maksimāli precīzi. Tāpēc lielā mērā vilku paralēles ar Klāvu Elsbergu. Klāva citāts ir ielikts priekšvārdā. Līdzība ar Klāvu ir ne tikai tajā īsajā dzīves posmā, bet arī sakāpinātībā par to, ko dzīves īsuma apjausma dod. Galvenokārt nopietnā attieksme pret tekstu. Tur viņi ir brāļi – šī slīpēšana, pašpārmetumi, vēl dzidrāk, tuvāk, sirsnīgāk. Katru šo lietu sakāpināt līdz valodas “zosādai”. Klāvam darināt rindas, vārdus tā, līdz “ģīmis spīd zaļā un pelēkā”, man liekas, ir ļoti “ezeriņiski”.
Vai tu kā stāsta autors piekrīti, ka pētīt Ezeriņu ir jūra, nevis ezeriņš?
Ezeriņš ir labs autors, jo ir pieskaitāms pie lielajiem klasiķiem tajā nozīmē, ka viņš ir neizsmeļams pētniecības ziņā, būdams pietiekami interesants, un tur ir pietiekami daudz materiālu…
Kaut arī viņš nomira jauns.
Jā, viņa darba spējas bija milzīgas. Un tas stāsts par krogiem, kaut gan es to apšaubu romānā...
Bet viņš arī tavā romānā pasēž krogos.
Paspēja, jā. Nezinu, vai tas ir iekšā romānā, bet daudz vairāk cilvēku lielījās ar to, ka ir dzēruši kopā ar viņu, nekā, cik Ezeriņš ir dzēris vispār.
Respektīvi, tas darba apjoms ar parasto bohēmu nebūtu paceļams.
Viņš savā “atvēršanās” mirklī rakstīja, kamēr spēja.
Kamēr sabeidza visu…
Es romānā mēģināju pateikt, ka cilvēks dzīvo ar jau zināmu sodu, kā mēs visi. Viņš piepērk pārkāpumus, par kuriem sods varētu pienākties. Neizsmeļamība ir… Apjoms kopā ir liels.
Ezeriņa mapīte datorā man ir kādi pieci gigabaiti.
Misiņa bibliotēkā ir lielākā daļa rokrakstu, pāris tūkstoši lapu, un tas nav pats vieglākais rokraksts, ko lasīt. Kaut kā pamazām pierod. Meklējot Ezeriņu, es satiku ne tikai viņu, bet ļoti daudzus pašlaik dzīvojošus cilvēkus. Ezeriņa dzimtas atzara pārstāvjus, pētniekus Madonā un Valmierā. Man pamatā bija četri muzeji – Rakstniecības muzejs, Misiņa bibliotēka, Valmieras muzejs un Madonas muzejs.
Tavā grāmatā bez stāsta par Jāni Ezeriņu ir trīs tavas oriģinālnoveles. Sākumā, tuvāk vidum un atdalot trešo daļu. Visas trīs noveles ir krāšņas. Kāpēc tev bija svarīgi uzrakstīt šīs trīs noveles?
Noveles radās kā mana reakcija uz materiāliem, tos pētot. Lai darot to, ko darīja viņš, es labāk iejustos. Un kādā brīdī es sāku domāt, ka es viņas varu atstāt iekšā. Tagad arī, piemēram, mācību satura veidošanā ir svarīga skolēnu līdzdalība. Es sasmējos, to es citēju grāmatā, ka skolēniem vajag piedalīties mācību satura veidošanā – to es atradu žurnālā “Izglītība” 1911. gadā. Reforma turpinās.
Izglītība vispār tev ir tuva tēma, jo tavs pirmais prozas darbs ir romāns “Skolotāji” par Hruščova laika skolu.
Jā, tā ir sakritība. Es gribēju pat mazāk rakstīt…
Bet divas no trim “Ezeriņa” daļām notiek tieši skolā.
Jā, tā sanāk arī laika ziņā. Es baigi nelēkāju, gāju diezgan hronoloģiski. Nodaļas ir ar bultiņām, ja tas lineāri ved uz priekšu, bet ja tas ir atlēciens atpakaļ pagātnē, tad ir bultiņa atpakaļ nodaļas sākumā. Principā es mēģināju aprakstīt pamatlietas, jo tās īsti nav izstāstītas, un tad mazliet paeksperimentēju ar izteiksmes veidiem, un iekļāvu noveles.
Problēma, ka autori, kuri ir šajā “Dienas Grāmatas” sērijā, katrs ir savā situācijā, jo par kādu ir par daudz sarakstīts, par kādu – par maz, tāpēc grāmatas būs ļoti dažādas šajā sērijā. Tas ir interesanti. Tā ir sacensība ar autoru.
Beigās es arī satieku to Ezeriņu un atzīstu, ka viņš mani ķircina, ka viņam tomēr sanāk labākas tās noveles, es pilnīgi to saprotu un atzīstu.
Mans vienīgais mierinājums ir tas, ka es pabeidzu romānu, ko viņš nepabeidza.
Man liekas, ka tev ir jāuzraksta vēl kādas septiņas noveles, lai sanāk krājums!
Es negribētu viens pats to darīt. Šogad Ezeriņam 9. aprīlī būs 130 gadu jubileja. Kad citi autori to svin, tad es parasti to neizjūtu un domāju – ko viņi uzmācas ar kaut kādiem cipariem, bet šo jubileju tagad es izjūtu. Uz kādiem 150, 140, kaut vai 137 gadiem varētu uztaisīt projektu, ka prozaiķi sarīko Ezeriņa noveļu konkursu. Papēta rakstnieku, palasa un uzraksta savas noveles. Arī šīs ir tapušas tādā veidā. Ievads un tas viss ir kā reāli mēģināt aiziet uz krogu un pasēdēt, iedomāties, ka esi Ezeriņš.
Trūcīgās pārtikas un pandēmijas rezultātā man nav iztēles, tādēļ varu uzrakstīt tikai to, ko redzu.
Otrajā novelē es sapratu, ka tur tiešām ir novele. Tā ir ļoti privāta situācija, runājoties ar cilvēku, kurš visu dzīvi man ir bijis kā valodas vācelīte, un es pēkšņi atnāku, un viņš sāk runāt par bērēm, sarkano armiju, balto armiju. Gaisa dārzi ir sākušies. Un es saprotu, ka man šīs vārdnīcas nav, un par to tas stāsts.
Un trešā nāk no Kārzdabas nostāstiem. Kā Sigita Kušnere, kas ņemas ar zinātnes daļu šajā projektā, kas nāk no turienes. Izbraukājām turieni, apmeklējām Ezeriņu “Beirus”, kas arī bija traģisks robs viņa dvēselē, ka tie “Beiri” tika zaudēti. Viņš aizliedza sev uz to pusi skatīties. Mēs ieguvām ļoti daudz folkloras materiāla. Tur ir izteikts, interesants slānis. Iedomājieties, ka nozog rulli ar sienu un velk ar zirgu prom, bet tas rullis kaut kādā sakarā aizdegas, un pa ciemu auļo zirgs ar degošu siena rulli. Vai ka trīs brāļus apglabā uz pagasta rēķina. Pirmajam iedod naudu bērēm, tā tiek nodzerta, otrajā dod zārku, to arī paspēj nodzert un trešo glabā, tad firma atbraukusi, pati visu novada. Tur varēja vēl un vēl likt, bet es biju apņēmies, ka šī grāmata nedrīkst būt biezāka par “Skolotājiem”, es gribēju plānāku. Mērķis ir sasniegts, paldies.
KONTEKSTS:
2018. gadā izdevniecība “Dienas Grāmata” sāka darbu pie jauna latviešu literatūras lielprojekta “Es esmu...”. Tajā no 2020. līdz 2024. gadam iznāks 26 jauni darbi: 13 romāni un 13 monogrāfijas par latviešu literatūras klasiķiem.
Jaunais projekts “Es esmu…” paredz sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” turpinājumu, arvien aktivizējot sociālo atmiņu, vēstures apzināšanu, tās izpēti un izpratni, fokusējoties uz personības būtību, individuālajām izvēlēm, intelektuāļa atbildību.
Sērijā top darbi, kuru centrā ir Aspazija, Anna Brigadere, Anšlavs Eglītis, Jānis Ezeriņš, Gunars Janovskis, Ivande Kaija, Vilis Lācis, Jānis Poruks, Kārlis Skalbe, Ilze Šķipsna, Andrejs Upīts, Eduards Veidenbaums un Jānis Ziemeļnieks.
Romānu un monogrāfiju autori ir rakstnieki Inga Ābele, Andris Akmentiņš, Guntis Berelis, Māris Bērziņš, Inga Gaile, Ilze Jansone, Arno Jundze, Laima Kota, Svens Kuzmins, Gundega Repše, Osvalds Zebris, Andris Zeibots, Inga Žolude un literatūrzinātnieki Maija Burima, Inguna Daukste-Silasproģe, Gundega Grīnuma, Māra Grudule, Ieva Kalniņa, Arnis Koroševskis, Sigita Kušnere, Anita Rožkalne, Olga Senkāne, Lita Silova, Ieva Struka, Viesturs Vecgrāvis, Jānis Zālītis. Projekta “Es esmu…” idejas autore un ierosinātāja ir rakstniece un mākslas vēsturniece Gundega Repše.
