“Otra ādā tu nekad pilnībā nevari ielīst, tas ir tas viens no izaicinājumiem šai sērijai. Es centos primāri saprast Ilzi Šķipsnu caur viņas darbiem, caur viņas romāniem, stāstiem, kā viņa varētu būt skatījusies uz literatūru, kā viņa ir izjutusi literatūru, kas viņai ir bijis svarīgs literatūrā. Es lasīju arī laikabiedru atmiņas par viņu. Viņa bija ļoti aizrautīga dzīvotāja, tas laikam ir tas, kā es viņu varētu raksturot – ceļot, lauzt kaut kādus priekšstatus par citām valstīm, iepazīt kultūras mantojumu, muzejus. Viņai bija ārkārtīgi svarīgi apgūt daudz valodu.
Tā lielā Šķipsnas izšķiršanās bija, kādā valodā viņai rakstīt – latviešu vai angļu, un viņa tomēr palika pie latviešu valodas Man šķiet, tas viņai bija ļoti svarīgs lēmums dzīvē.”
Ilze Šķipsna ar aizrautību veikusi arī savu pamatdarbu – viņa bija bibliotekāre, mākslas speciāliste Kimbela muzejā.
Romānā autore atspoguļo veselas paaudzes likteni vienas rakstnieces mūžā, cenšoties uzburt Ilzes Šķipsnas dzīves realitātes aizkulises, kur pieredze, mīlestība, bailes un kaislības pārvēršas mākslā. Latviešu literatūras vēsturē 1965. gadā iznākušais Ilzes Šķipsnas pirmais romāns “Aiz septītā tilta” tiek uzskatīts par pirmo latviešu moderno romānu.
“Triks, ko viņa uztaisa pašās romāna beigās, kā viņa atrisina problemātiku, – tas ir pietiekami negaidīts, un arī visa romāna uzbūve ir tāda. Tas ir savā ziņā kaut kas ļoti svaigs, nebijusi pieeja literatūrai, kā var izstāstīt kāda cilvēka dzīvesstāstu.
Man šķiet, ka Ilze Šķipsna romānu par sevi jau ir uzrakstījusi un šis romāns ir “Aiz septītā tilta”.
Vismaz kaut kādā daļā autors vienmēr atspoguļosies savā prozā, no tā ir ļoti grūti izbēgt,” atzīst Jansone.
