30. martā iznākusi rakstnieces Noras Ikstenas grāmata “Ūdens mirdzēšana”. Romāna varone Marija ceļo laikā un telpā, lai atbildētu uz sev būtiskiem jautājumiem – pasaules dažādība, dzīves jēgas meklējumi, sāpes, kas mudina rast tālākās dzīves ceļus, ir galvenās varones virzošais spēks. Šogad Nora Ikstena darbojas arī Latvijas Literatūras gada balvas žūrijā, un žūrijas izvirzītie mūža balvas laureāti ir Gunārs Bībers un Lalita Muižniece.
Liega Piešiņa: Mēs atrodamies pavisam netālu no Daugavas. Vai tu domā, ka ūdens mirdzēšana pārvērtīsies par metaforu – tāpat kā daudzi iepriekšējie romānu nosaukumi?
Nora Ikstena: Pirmkārt, ūdens mirdzēšana ir ļoti skaists dabas fenomens, ko es esmu bieži novērojusi šeit pat, Daugavā, Ikšķilē, arī ļoti daudz ceļojot apkārt pa pasauli laikā pirms “Ķīnas mēra”. Vienmēr esmu par šo fenomenu aizdomājusies, kas tas ir – ūdens mirdzēšana; jūrā tas ir tik ļoti skaisti, upēs, un kā ir jākrīt saules gaismai, vienā brīdī kaut kā jāsaslēdzas ar to ūdens virsmu, lai tu šo fenomenu redzi... Un tad, kad es sāku pamazām domāt par savu jauno grāmatu (ir pagājuši vairāk nekā pieci gadi kopš “Mātes piena”; pa vidu grāmatu laukā ir bijuši priecīgi piedzīvojumi kopā ar mākslinieku Aivaru Vilipsōnu), man neizgāja no galvas ūdens mirdzēšana. Vai tā kļūs par metaforu vai nekļūs – to es nezinu. Nezinu, kā tā grāmata tiks uzņemta. Bet tas ir tik skaists dabas fenomens, kas dzīvos mūžīgi.
Man pašai tas ir tāds liels solis ceļā tālāk, jo likās, ka pēc “Mātes piena” jau vairs neko...
Kaut gan es atceros, ka tad, kad uzrakstīju “Dzīves svinēšanu” – pirms vairāk nekā 20 gadiem – literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis man teica: “Nu, tagad jau vairs neko”.
“Ūdens mirdzēšana” ir ļoti atšķirīga no “Mātes piena”. Cik tev bija svarīgi izsekot savas sajūtas un mainīt formu?
Varbūt mani lasītāji un tāpat arī literatūras kritiķi ir pamanījuši, ka
es necenšos pati sevi atdarināt savās grāmatās, es it kā ar katru grāmatu meklēju absolūti jaunu ceļu.
Protams, esmu dabūjusi arī punus, teiksim, attiecībā par “Amour fou”, kur es meklēju pilnīgi citu piegājienu. Ar tiem puniem es jau tā kā būtu apradusi, jo esmu šauts vilks, un esmu dabūjusi daudz gan pasaulīgas slavas, gan pašmāju dunku. Man pašai priekš sevis ir nozīmīgi, ka es “Ūdens mirdzēšanā” esmu atradusi jaunu izteiksmes formu un ka tā ir pavisam cita veida grāmata. Jā, savā ziņā ļoti tiešs un konkrēts, detalizēts Marijas ceļojums pa pasauli; tās ir lielākoties mūsdienas.
Īstenībā tas ir arī mans “Ķīnas mēra” laika valodas bērns, jo es grāmatu sāku rakstīt 2020. gada janvārī Valensijā, Spānijā, kur biju kopā ar sev tuvām draudzenēm. Tad nekāda pandēmija vispār vēl nebija pie apvāršņa, mēs bijām brīnišķīgajā Valensijā: apelsīnu koki uz ielām un tāda sirreāla sajūta. Īstenībā pirmo fragmentu uzrakstīju lidmašīnā no Rīgas uz Valensiju – mākoņos. Tad es it kā ar to romānu kopā izdzīvoju visu to, ko mēs visi esam izdzīvojuši un vēl piedzīvojam. Pēc tam rakstīju pirmajā pandēmijas laikā Ikšķilē, tad mani liktenis aizveda uz Norvēģiju, kādu laiku rakstīju Norvēģijā, arī Ērgļos pie tuviem draugiem – turpat, blakus Blaumanim – un Ikšķilē. Tā ka grāmata ir būtībā uzrakstīta pandēmijas gada laikā. Un to, cik grūti mums bija radoši koncentrēties vai joprojām ir... Teiksim tā – šī varbūt ir šīs izolācijas un šīs jaunās situācijas skarta grāmata. Tā ir grāmata par to, ka
ir kaut kas daudz vairāk nekā mūsu ieslēgtība konkrētā situācijā, ka būtībā mums ir jāpaskatās sevī dziļi iekšā un jāmēģina ieraudzīt tā ūdens mirdzēšana, jo daba jau pastāv pati par sevi.
To jau mēs esam piedzīvojuši šajā laikā: kā mēs jūkam prātā, bet dabā jau viss notiek, saule lec un riet, putni dzied un ūdens mirdz.
Ir ne tikai Marija, kura ceļo telpā un laikā, kura pārdzīvo un piedzīvo – tev ir arī tāds tēls kā Acs.
Jā, man gribējās kaut kādu vērotāju, dažkārt pasīvu vērotāju, dažkārt tādu, kas varbūt to Mariju aizved kaut kur vienā vai otrā virzienā, palīdz viņai, dažkārt uzliek šķēršļus, dažkārt parāda to, ka Marijai tikai liekas, ka viņa kaut ko nosaka, bet īstenībā viss ir nejaušība vai viss jau ir noteikts. Un tad es domāju: jā, kāpēc lai tā nebūtu acs! Es nedomāju, ka tā ir kaut kāda dievišķā acs, bet tās ir acis, kas skatās no citādiem skatupunktiem. Jo ir putna acs vai kaķa acs, vai acīte, vai acošana, skaidra redze vai aizmiglota redze, kad acu skats ir apmiglojies, gandrīz aklums, vai redzēt tieši un skaidri, vai izlīst caur adatas aci... Vienvārdsakot, tie ir tie dažādie acu skatu punkti, jo tas, ko redz mūsu cilvēciskā acs – tas ir tikai viens skatpunkts. Mēs taču nezinām kā mūs redz mūsu suņi, kā mēs izskatāmies mūsu kaķiem, mēs redzam putnus – kā putni mūs redz?
Mēs taču to nezinām, mēs tikai domājam, ka mums ir vienīgā un pareizā redze uz šo pasauli. Mums ir tāda, kāda tā ir, bet ir vēl daudzi citi skatpunkti.
Tagad ir laiks, kad mums par daudz ko ir bail, kad mēs esam apjukuši. No kā tev ir visvairāk bail tagad, kad “Ūdens mirdzēšana” nonāks pie lasītājiem?
Man nav bail par grāmatu. Es, tāpat kā mēs visi, cīnos ar sevi. Par grāmatu ir tāda sajūta, ka es uzrakstīju to, kas man bija jāuzraksta. Un man jau ir milzīga ne tikai Latvijas, bet pasaules literatūras, teiksim tā, vētīšanas mašīnas pieredze, es esmu gājusi cauri tādiem viļņiem un tādiem atvariem, un tādos skaistos okeānos peldējusies, ka man nav nevienam, ko pārmest. Jā, man ir tās bailes, kas, man liekas, visu šo laiku mūs vajā – tās ir mūsu iekšējās bailes, tā ir nedrošība par to, kas notiks. Īstenībā, man liekas, ka
cilvēkam tikt pāri savām bailēm – tas ir lielākais sasniegums.
Ar literatūru manā gadījumā tam ir un nav sakars, jo tas, ka es varu uzrakstīt grāmatas, nav varbūt tikai mans panākums vai mans varoņdarbs, tas ir kaut kas, kas man ir dots, un vienkārši tas ir jādara. Katrā gadījumā – ar katru minūti un katru dienu, kad tev izdodas pārvarēt iekšējās bailes... Piemēram, pirms divām dienām es biju pie jūras, un es redzēju, kā aust saule un kā tur gulbju kāši pārlido, un tādā brīdī tu sajūties laimīgs, ka tu dzīvo. Tad ir prieks.
Nesen mēs esam uzzinājuši Latvijas Literatūras gada balvas nominantus. Vēl pēc kāda laika sprīža uzzināsim, kurš tad būs uzvarētājs bērnu literatūras, prozas, dzejas kategorijās, bet mēs jau zinām mūža balvas ieguvējus. Šogad tu arī pati esi žūrijā – vai bija lielas diskusijas par to, kuram tad šogad jāsaņem mūža balva?
“Laligabas” žūrijā es esmu pirmo reizi savā rakstniecības mūžā, un tas bija ļoti interesants darbs, tāda fantastiska saspēle ar kolēģiem. Man liekas, ka mums gāja ļoti labi un ka mūža balvas rezultāts šogad ir tiešām vienkārši izcils.
Tas ir Gunārs Bībers, kurš, man liekas, ir tāda leģendāra personība, leģendārs vārds visiem, kas ir studējuši Filoloģijas fakultātē. Viņš ir tāds valodas maizes devējs tik daudziem latviešu literatūras skolotājiem, rakstniekiem, žurnālistiem.
Viņš ir teicis, ka pienākumu pildīšana bez mīlestības pazemo, bet mīlestība bez pienākuma ir vēja zieds. Un man liekas, ka tas pilnībā attiecas uz Gunāru Bīberu pašu,
jo viss viņa mūžs, visa viņa attieksme pret dzimto valodu ir rezultējusies tajā, ka ir simtiem cilvēku, kas ir studējuši latviešu valodu un literatūru, un viņiem Gunārs Bībers, varētu teikt, ir atslēgas vārds. Un otra tāda milzīga cilvēciska kvalitāte profesoram ir, ka viņš ir ļoti vienkāršs un ļoti labsirdīgs. Es domāju, tas ir mazākais, ko mēs varam izdarīt – vienkārši noliekt galvu viņa priekšā, pateikt paldies un piešķirt viņam mūža balvu.
Un kāda ir tava personīgā pieredze ar viņu?
Mana personīgā pieredze ir fantastiska, es Gunāram Bīberam esmu parādniece uz mūžu. Tad, kad es stājos filologos, mēs bijām pēdējais kurss, kurš nāca ar kolhoza norīkojumiem, un man tāda nebija – tas nozīmē, ka pēc tā laika atzīmju sistēmas man vajadzēja pieci, četri un četri. Protams, es gāju ar apziņu, ka es dabūšu trīs piecniekus, dabūju vēsturē pieci, gramatikā – četri, un man vajadzēja četri vai pieci literatūrā. Protams, uz literatūras eksāmenu es gāju svilpodama, jo es zināju, ka, nu – literatūra!
Gunārs Bībers pieņēma eksāmenu, es izvilku biļeti par Andreja Upīša “Zīda tīklā”, un es neko par romānu nezināju!
Es nezinu, kas ar mani notika līdz brīdim, kad mani Gunārs Bībers piesauca, lai atbildētu, un es viņam teicu: “Es jums pateikšu godīgi, es neesmu lasījusi to grāmatu.” Un viņš caururbjoši manī skatījās un teica: “Nu, tad parunāsim par literatūru!”. Un tad es, septiņpadsmitgadīgs skuķis, runāju ar profesoru Gunāru Bīberu par literatūru, un rezultātā viņš man ielika pieci.
Kas ir otrs mūža balvas ieguvējs?
Par otru mūža balvas ieguvēju – Lalitu Muižnieci – man vispār tā grūti bez emocijām runāt, jo viņa ir arī man ļoti tuvs draugs. Teodors Zeltiņš reiz par viņu teica, ka viņas dzeja ir kā klusināta mākoņu gaisma un ka šajā gaismā ir viegli mest šo paaudžu laipu. Un izrādās, ka
viss Lalitas mūžs arī ir bijusi tiltu mešana pār paaudzēm un starp divām valstīm.
Viņa ir kalpojusi valodai Amerikas trimdā, ieguldījusi sevi tālāk savā meitā, dzejniecē Sarmā Muižniecē un sava dzīvesdrauga Valža Muižnieka piemiņas stipendijā. Lalitas Muižnieces attieksme pret latviešu valodu ir ļoti skaista, ļoti inteliģenta, ļoti klusināta, bet ļoti, ļoti spēcīga.
