Čaks un Rīga ir nedalāmi jēdzieni, tāpēc uzreiz bija skaidrs, ka tieši šī savienība būs jaunās ekspozīcijas centrā – atklāj viena no radošās komandas pārstāvēm Agita Ikauniece-Rimšēviča. Taču ne tik viegli bija atrast fokusu, caur kuru tieši atklāt šo stāstu, līdz par vadmotīvu kļuva Čaks un viņa nozīmīgākās dzīvesvietas Rīgā. Agita Ikauniece-Rimšēviča skaidro: “Beigu beigās sapratām, ka mēs iesim tā ļoti skaisti pa dzīvesvietām, kur Čaks ir dzīvojis, kur viņa ģimene ir dzīvojusi. Kāpēc? Tāpēc ka tēvs bija drēbniekmeistars, viņam vajadzēja savu vietu, savu darbnīcu. Viņš meklēja tādas telpas, kas ir lētākas, tās adreses tika mainītas. Un ir tuvu 20 dzīvesvietām – gan Daugavas labajā, gan kreisajā krastā – kur Čaks un viņa ģimene ir dzīvojusi. Nu un tad galu galā visi stāsti ir pievienoti kādai konkrētai dzīvesvietai.”
Kopumā ekspozīcijā ir astoņi pieturas punkti, katrs stāsta par savu posmu Čaka dzīvē, un stāstus veido fotogrāfijas, Čaka rokraksti, piezīmju kalendāri, dažādi viņam piederējuši priekšmeti – brilles, aproču pogas, gludeklis un daudzi citi.
Katru posmu skaniski raksturo kāda tam atbilstoša dziesma ar Čaka vārdiem. Piemēram, Arta Robežnieka dziesma “Viss senais klusi prātā nāk” raksturo Čaka pirmo dzīvesvietu, kur viņš piedzimst un tiek kristīts, un tā ir Blaumaņa iela 9. Pēc trim gadiem ģimene pārceļas uz Ģertrūdes ielu, tad Bruņinieku ielu un Lāčplēša ielu, un tad jau Čaks ir skolnieks.
Seko bēgļu gaitas, dzīve Igaunijā un Krievijā, bet pēc atgriešanās Latvijā Čaks dzīvo Marijas ielā 51 un sākas radošākais laiks viņa dzīvē.
Šajā pieturvietā skan arī pati slavenākā dziesma ar viņa vārdiem. Agita Ikauniece-Rimšēviča stāsta: “Mēs ēku redzam gan toreizējā izskatā, gan tādu, kāda tā ir tagad. Mēs tai bieži braucam garām ikdienā pa Čaka ielu, bet neiedomājamies, cik nozīmīgas lietas tajā ir tapušas. Ne tikai “Miglā asaro logs”, bet arī “Liepas satumst” un citi slaveni dzejoļi, kā arī “Mūžības skartie”. Šim ekspozīcijas pieturas punktam mēs esam izvēlējušies dziesmu “Miglā asaro logs” – kam otrs nosaukums ir “Atzīšanās” – Artūra Skrastiņa izpildījumā.”
Scenogrāfs un mākslinieks Kristians Brekte veido ekspozīcijas vizuālo tēlu, un tas nebūs klasiski pelēkais ar melno, bet krāsās dzīvīgs un daudzveidīgs, kāds savā daiļradē un savās personības izpausmēs bija arī Čaks.
Kristianu Brekti sajūsmina Čaka priekšmetiskā pasaule, uz ko viņš arī ekspozīcijā licis lielu uzsvaru. Mākslinieks stāsta: “Es kā tāds medijs gribu skatītāju aizvest no tās priekšmetiskās pasaules uz viņa burtiņu pasauli. Ir ļoti daudz interesantu tā laika piemēru. Tas pats viņa gludeklis, viņa izgrieztas dažādas ēdienu receptes, piemēram, ievārījuma recepte, kurā var pat ieraudzīt tādu kā dzejisku formu. Tad viņa sieviešu pasaule… No tās man ļoti patīk tā laika lūpukrāsas, tādas maziņas, lūk, viena sarkana, Francijas ražojums. Acīmredzot kāda mūza to atstājusi viņa mājās.”
Ekspozīcija “No Aleksandra līdz Čakam” Rīgas mākslas telpā skatāma no 1. oktobra un tās laikā notiks arī dažādi pasākumi.
Sākot no 14. oktobra, būs pieci literārie vakari ceturtdienās, bet tieši dzejnieka dzimšanas dienā, 27. oktobrī, norisināsies tradicionālā Čaka balvu pasniegšanas ceremonija.
14. oktobrī gaidāms vēl viens ļoti īpašs notikums, kad pie nama Lāčplēša ielā 48, kur dzejnieks dzīvoja pēdējos 13 savas dzīves gadus, atklās mākslinieka Aivara Vilipsona veidoto piemiņas cilni. Čaka muzeja vadītāja Antra Medne uzsver: “Tā nav informatīva plāksne, bet tas ir mākslas darbs bronzā. Pati ideja jau ir ārkārtīgi skaista – tāds sapņains Čaks, kurš sēž uz mājas jumta un noraugās uz mums visiem, kas šodien dzīvo šai pasaulē. Un no 14. oktobra katrs, kurš ies garām namam, varēs apskatīties, priecāties, un varbūt, ka šis mākslas darbs ieaicinās apmeklētājus uzkāpt 3. stāvā un apmeklēt arī Čaka muzeju.”
