Vai esat kādreiz mēģinājuši rakstīt ar smilgu? Tas nemaz nav tik viegli, jo jāatrod sevī tas īpašais jūtīgums, kas nebūt nepiemīt visiem. Un kā ar tādu trauslu zāles stiebru parakstīt? Pa datora taustiņiem ar to nepaklabināsi, tā salūzīs viens un divi. Iemērkt tintē? Varbūt, bet vārdi uz papīra tad klāsies ķepīgi, staipīgi un melni. Smilgu var iegremdēt ūdenī un rakstīt sidrabaini caurspīdīgiem pilieniem, ļaut vārdiem plūst pāri baltai lapai tā, kā tecēt māk tikai upe. Taču vislabāk ir aizvērt acis, viegli pacelt trauslo smilgu pirkstos un vilkt vārdus mākoņos – rakstīt ar sirdi.
Laura Vinogradova ir viena no tām latviešu vārda meistarēm, kas raksta tieši šādi – ar sirdi un smilgu pirkstos. Jau viņas pirmajos tekstos, grāmatās bērniem, lasām un jūtam vēlmi radīt dziedinošus un sirdsgudrus stāstus. Vinogradova sevi piesaka literatūrā ar īso stāstu grāmatu bērniem "Snīpulītis no Snīpuļciema", un jau šajā grāmatā iezīmējas tēmas, kuras rakstniece risina vēlāk, arī pieaugušo auditorijai domātajās grāmatās – stāstu krājumos "Lāču kalns", "Izelpas" un ar Eiropas Savienības Literatūras balvu godalgotajā garstāstā "Upe".
Cieņa pret visu dzīvo, vienpatība kā dziedināšanās, pasaules vērošana, labestība un sirsnība – šie ir Lauras Vinogradovas literatūras stūrakmeņi.
Pērn Lauru Vinogradovu ir pamanījusi liela daļa Latvijas lasošās sabiedrības. Garstāsts "Upe" pagājušajā gadā tika iekļauts Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra organizētajā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2021. gada izlasē, kas nozīmē, ka "Upi" un Rutes pašdziedināšanās stāstu lasījuši daudzi. Ievērojama atzinība autorei ir arī saņemtā Eiropas Savienības Literatūras balva, kas no Latvijas virzītajiem darbiem tiek tieši "Upei". Tālāk viss kā parasti – intervijas, sarunas un ļoti lielas lasītāju gaidas un alkas lasīt vēl, tvert katru rakstnieces pateiktu un uzrakstītu vārdu.
2021. gada nogalē izdevniecība "Zvaigzne ABC" izdevusi Lauras Vinogradovas jaunāko darbu – stāstu bērniem "Tētis un suns".
Katra jauna grāmata rakstnieka dzīvē ir kā jauns sākums, taču Lauras Vinogradovas gadījumā tas ir visai nosacīti. "Tētis un suns" ir rakstnieces atgriešanās pie zināmā, ērtā un drošā.
Stāsta centrā ir astoņgadīgā Magda, un es teiktu, ka šo trauslo būtni mēs iepazinām jau garstāstā "Upe". Tā bija viņa, kas aizbēga no visiem, lai vadītu savas dienas vientulībā un apcerībā, bet tad pēkšņi atgriezās pie savējiem, izlēmusi, ka labāk taču ir priecāties, nevis skumt. Lēciens pagātnē, un stāstā "Tētis un suns" Magda izdzīvo savu pirmo īsto zaudējumu, vilšanos, bezspēcīgas dusmas. Tās liek norobežoties no apkārtējiem, aiz piemājas šķūnīša iekopt mazdārziņu, kur paslepus rūpēties par tomātiem un lietainā dienā pieklīdušu suni. Taču ne jau ikdienas mazās vai lielās nelaimes liek Vinogradovas varoņiem norobežoties no sabiedrības. Tā ir viņu būtība, patība, alkas būt vairāk ar tiem, kas nerunā, būt dabā, rūpēties par katru zāles stiebru, izstīdzējušu tomāta stādu. Ļaujiet man būt, ļaujiet piespiest vaigu melnai zemei vai atgulties upes straumē, ļaujiet dzirdēt sevi, nevis ikdienas čalas – tā caur saviem varoņiem runā pati autore, kas intervijā portālam Punctummagazine.lv atzīst, ka "nekad nav gribējusi būt tik ļoti izgaismota".
Mūsdienu steidzīgajā un paviršajā laikmetā Vinogradovas rezignētā vienpatība riskē palikt nesaprasta, taču latviešu lasītājs šo rakstnieci ir iecienījis.
Kāpēc? Atbilde ir pavisam vienkārša – Laura Vinogradova raksta tik latviski, cik latviski sen neviens nav rakstījis. Viņas stāstos dzīvo tas iekšupvērstais latvietis, kas ir mazliet klātesošs pasaulē, kurā dzīvo, bet tomēr tik ļoti prom no tās. Tas, kurš noglāstīs suni, nevis tam iespers. Tas, kurš pat uz Ņujorkas debesskrāpja jumta pamanīsies izdiedzēt tomātiņu. Tas, kurš dienas vada pie upes, apcerot, domājot un mazliet skumstot par to, ka straumē aiztek mirkļi, dienas un gadi. Tas, kuram vajag nelielas sapurināšanas no malas, lai beidzot aptvertu, ka pasaule ir laba arī pret viņu, mazo, skumjo, nesamīļoto. Tieši tāpat kā stāstā "Tētis un suns" Magda, kas "nevar saprast, vai bēdāties par zaudēto vai labāk priecāties par to, kas viņai palicis. Mirkli padomājusi, viņa nolemj labāk priecāties un saka visiem paldies" ("Tētis un suns").
Stāsts "Tētis un suns" smaržo pēc vasaras, karstumā dzeltējošas un piekarsušas pļavas noskaņu grāmatā rada arī mākslinieces Ievas Maurītes ilustrācijas.
Iekšējos vākus rotā smilgas, tik trauslas kā mazā Magda un, visticamāk, šī stāsta lasītājs. Ļoti ceru, ka salīdzinoši nelielā formāta grāmata debesu zilajos vākos ir atradusi savu mazo lasītāju (arī pieaugušo, kāpēc gan ne), kas pēc izlasīšanas to piespiedīs pie krūtīm un sauks par savējo. Tādi lasītāji starp mums noteikti ir, to pierāda arī "Upes" panākumi.
Vinogradovas stāstu cienītājs dzīvo saskaņā ar savu sirdi un dabu: mežu, pļavu, upi. Viņš zina, ka, tikai ejot kopsolī ar visu dzīvo, iespējams tikt uz priekšu arī tad, ja esam mazliet greizi un nepareizi:
"Magda klibo ar labo kāju, suns – ar kreiso priekškāju. Ja viņi iet cieši kopā, tad abas malējās kājas ir veselas, un tad nu viņi var teikt – kopā mēs neklibojam!" ("Tētis un suns")
Lauras Vinogradovas stāsts "Tētis un suns" ir jūtīgas autores rakstīts darbs bērniem. Tajā atpazīstam autorei raksturīgo balsi un citos rakstnieces tekstos sastaptus motīvus. Tāpat kā grāmatas iekšējos vākus rotā mākslinieces Ievas Maurītes gleznotas smilgas, tā par šo darbu var teikt – ar smilgu rakstīts stāsts. Ticu un novēlu autorei meklēt arvien jaunus ceļus, noticēt pašai sev, ka skaistu stāstu var uzrakstīt arī ar putna spalvu. To, uz kurieni putns, pacēlies spārnos, aizlidos, paredzēt nevar, bet lidot taču tas māk, tas mums, zemes gājējiem, ir skaidri zināms.
