Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis skaidro, ka pagājušā gadsimta 30. gadu pirmajā pusē ekonomiskā krīze un “vilšanās laiks” radīja monumentālus mākslas darbus par latviešu strēlniekiem. To skaitā ir Jāņa Medeņa vēsturiskās balādes, Aleksandra Čaka “Mūžības skartie” un, protams, Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, kas sarakstīts no 1932. līdz 1934. gadam.
“Trīsdesmito gadu otrajā pusē “Dvēseļu putenis” neapšaubāmi ir viens no vispopulārākajiem darbiem. Tūlīt aiz Edvarta Virzas “Straumēniem” tā ir otra visbiežāk izdotā grāmata līdz 1940. gada nelaimīgajām jūnija dienām, kad mūsu valsti okupēja padomju karaspēks,”
stāsta Vecgrāvis. “Un, protams, ka nevieniem iekarotājiem “Dvēseļu putenis” nebija patīkams. Un zīmīgi, ka tas nebija pieņemams ne tikai padomju sistēmai, bet nepieņemams arī vācu okupācijas laikā.”
"Dvēseļu puteņa" lasījumi
Radioteātris aicina pirmo reizi atšķirt vai kārtējo reizi pārlasīt nozīmīgo romānu „Dvēseļu putenis”. Deviņās daļās kopā ar klausītājiem aktieris Raimonds Celms - Edgara Vanaga lomas atveidotājs filmā „Dvēseļu putenis” - lasa romāna fragmentus, kurus izvēlējies un sakārtojis filmas režisors Dzintars Dreibergs.
Arī šodienas jaunieši novērtē Aleksandra Grīna romānu “Dvēseļu putenis”. Cēsu Valsts ģimnāzijas audzēkņi Viktorija Vildiņa, Miks Blažuks un Evelīna Skerškāne dalās savā pieredzē ar vēsturiskā darba iepazīšanu.
Viktorija atklāj, ka viņai grāmatu izlasīt ieteicis tētis:
“Vēstures stundās, vienkārši mācoties par strēlnieku cīņām, nerodas tas priekšstats, cik ļoti nežēlīgas un emocionāli smagas ir šīs kaujas.
Tagad, lasot grāmatā.. rodas priekšstats, jo ir ļoti detalizēti aprakstītas visas sajūtas, ir arī epizodes starp cīņām – visu laiku nenotiek tikai kaujas un šaušanas vai tikai kaut kādas spridzināšanas, bet, kad viņiem ir vienkārši jāizdzīvo, jāguļ mežā, jādomā, kur dabūt dienas iztiku.”
Viktorija arī slavē Grīna valodu: “Aleksandram Grīnam ir ļoti viegla un bagāta valoda, kas tā kā.. ļoti raiti viņa plūst, un ir viegli lasīt.”
Miks savukārt grāmatu atradis mājas bēniņos: “Nodomāju mājas bēniņos parakāties grāmatu kastēs un tur atradu grāmatu.. Viņa bija vienkārši, ja nemaldos, tumši zila, un uzraksts bija “Dvēseļu putenis”, Aleksandrs Grīns –
domāju, interesants tāds mistisks nosaukums, neesmu nekad tādu dzirdējis, attaisīju vaļā, sapratu, stāsts ir par Pirmo pasaules karu, cīnīšanos par brīvību, aizstāvēšanos.”
Turklāt Miks arī pats nesen kļuvis par jaunsargu:
“Agrāk tā armija bija ļoti populārs kā profesijas veids vīrietim. Mūsdienās jaunieši izvēlas iet jaunsargos, un pats arī esmu nesen sācis.. Lai gan neiedvesmojos no šī stāsta, bet pašam parādījās interese.”
Evelīna “Dvēseļu puteni” atklājusi aiz garlaicības:
“Vasarā, apciemojot laukus, vecmāmiņu, man palika garlaicīgi, un tad es nolēmu "apciemot" savas vecāsmammas bibliotēku, un, es teikšu godīgi, grāmata atradās pareizajā brīdī un pareizajā laikā.
Tur arī līst un ir drūmi, bet arī reizēm uzplaukst šie komiskie momenti, un ir arī brīži, kad ir šī romance, pieņemsim, kad Artūru atnāk apciemot viņa draudzene,” stāsta Evelīna. Viņa uzskata – arī šodien viņas klasē atrastos daži, kas, tāpat kā Artūrs grāmatā, ietu cīnīties.
Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis arī uzsver:
“Grīnam ir tāda ļoti zīmīga pozīcija, kura faktiski ir visos viņa vēsturiskajos romānos – mīts par latviešu 700 gadu verdzības laikiem ir jāizgaisina, jo latviešu tautā vienmēr blakus tādām padevības vai vienmuļības izjūtām ir arī bijis spēcīgs heroisma gars. Un Grīns tieši to grib uzsvērt, ka šis heroisma gars ir nepieciešams, un nepieciešams vēl viena momenta dēļ – tāpēc, ka strēlnieki ir tie, kas ir izcīnījuši Latvijas valsti.”
Literatūrzinātnieks atklāj – kaut ierasts par latviešu nacionālo eposu uzskatīt Andreja Pumpura “Lāčplēsi”, viņaprāt, īstais eposs esot tieši “Dvēseļu putenis”.
“Pumpura “Lāčplēsis” – tā ir pagātne, tie ir vēsturiskie gandrīz senlaiki. Aleksandrs Grīns runā un raksta par 20. gadsimtu. Un šajā ziņā es gribētu apgalvot, ka tieši Grīna “Dvēseļu putenis” ir latviešu īstais eposs.
Un īstais eposs ne jau tikai tāpēc, ka tur parādās daudzi kolorīti paša Grīna redzēti strēlnieku cīņu varoņi un cīnītāji. Bet tā ir praktiski visa tauta, kurā strēlnieku laikā atdzimst un veidojas, un nostiprinās tautas varoņgars,” stāsta Vecgrāvis.
Sižetā izmantoti attēli no Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas kolekcijas “Zudusī Latvija” un kadri no dokumentālās filmas “Zem latviešu karogiem. Varoņu dzimšana”, režisori J. Pakalniņš un G. Grūbe. producenti “Mistrus Media” un Jaunsardzes centrs, 2015. gads.
