Pirmais dzejolis – dzeltenajā presē
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Ivars Šteinbergs stāstīja, ka krājuma nosaukums "Strops" radies spontāni, taču viņam tas šķiet stiprs un skaists.
“Es biju izgājis uzsmēķēt savā pagalmā un domāju, kā saukt savu krājumu. Tas bija brīdis, kad manuskripts tapa, un tas bija aktuāls jautājums. Man iepriekš bija dažādi citi varianti, kas man nepatika, un es gluži vienkārši sapratu, ka šis vārds man patīk un ka puslīdz veiksmīgi apzīmē to, kā krājums veidojās,” stāstīja dzejnieks.
“Viena no nozīmēm, ko es gribētu izcelt ar šo nosaukumu, ir daudzbalsība, jo šie dzejoļi, manuprāt, ir dažādi. Es cenšos parādīt to, cik dažādās balsīs, rakursos un perspektīvās ir iespējams runāt.
Tas viss kopā ir tāda kā burzma, daudzbalsība un kņudoņa, kas vienlaikus ir arī sakārtota, jo strops ir čumoša, mudžoša būtne, kas vienlaikus ir sistēma, kur ir ļoti liela kārtība. Es ceru, ka kaut kas līdzīgs nolasās arī tajā daudzveidībā, kādi ir šie dzejoļi visā krājumā.”
Nosaukums Ivaram Šteinbergam arī atsauc atmiņā bērnībā piedzīvoto: “Man tīri emocionāli patīk stropa jēdziens, jo tas man saistās ar bērnību, mans vectēvs ir bitenieks, un bērnībā tā bišu drava bija tāds maģisks laukums, kurā nedrīkstēja iet, bet no kura nāca šis brīnišķi garšīgais medus, ko es uzskatu par garšīgāko lietu pasaulē.”
Dzejnieks arī atklāja, ka viņa pirmais dzejolis ticis publicēts neparastā kontekstā.
“Pirmais teksts, ko es atzinu par dzejoli, tika sarakstīts 2008. vai 2009. gadā. Tas bija pavisam īss dzejolītis par diviem putniem. Tas ir publicēts dzeltenajā presē. Mans tēvs ir televīzijas personība Juris Šteinbergs, un tad, kad prese uzzināja, ka es nodarbojos ar literatūru, tad viņiem uzreiz radās ideja, ka mani vajag nointervēt, un man palūdza arī tai intervijai iesūtīt dzejoli,” stāstīja Šteinbergs.
Literatūrzinātne, iekšējais cenzors un literārā dzirde
Raksturojot darbu ar literatūrzinātni, pētniecību un dzeju, autors atzīmēja, ka šīs jomas viena otru papildina un iedvesmo.
“Drīzāk tur ir veselīga simbioze. Tāpat kā jebkura cita dzīves sfēra kaut kādā mērā intuitīvi ienāk dzejā, gluži tāpat nodarbošanās ar pētniecību un interese par literatūru kaut kādā citā līmenī palīdz domāt, rakstīt un spēlēties ar valodu, jo ikkatra dzīves nozare piegādā valodas materiālu, ar kuru rotaļāties un strādāt. Tas pats ir ar literatūrzinātni, tas dod kaut kādu izejvielu,” skaidroja dzejnieks.
Katra dzejnieka darbā ir vieta arī pašcenzūrai un refleksijai par sava darba pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Arī Šteinbergs atzīst, ka atšķirt produktīvo dzinuli no destruktīvā radošajā procesā nav bijis viegli.
"Man ilgu laiku bija sarežģītas attiecības ar tā saucamo iekšējo cenzoru. Tas gan nesaistās tik ļoti ar literatūrzinātnes pieredzi, bet ilgu laiku bija tā iekšējā balss, kas teica: “To neraksti!”, “Tā neraksti!”, “Tas nekam neder!” “Nestrādā šādi!” un tamlīdzīgi. Bet kopš pagājušā gada man ir izdevies saprast, ka es ilgu laiku jaucu iekšējo cenzoru ar literāro dzirdi,” skaidroja dzejnieks. “Respektīvi es klausījos cenzorā un uzskatīju, ka tā ir mana literārā dzirde, lai gan patiesībā tās ir divas dažādas lietas.
Literārā dzirde ir produktīva, viņa saka, kā jādara, ko darīt, kā rakstīt, kas ir jārada. Savukārt cenzors saka, ko nedarīt, viņš ir regresīvs.
Tajā cenzorā nevajag klausīties, viņš nepalīdz, viņš nav radošs. Savukārt literārā dzirde ir kombinācija starp pieredzi un intuīciju, – jo vairāk pie tās strādā, jo vairāk jūt, kas ir jāraksta.”
Dzejnieks arī atzina, ka iedrošinošiem un kritiskiem tuvinieku lasījumiem un skatījumiem ir bijusi liela nozīme gan viņa paša profesionālajā darbībā, gan krājuma “Strops” veidošanā.
“Tādam cilvēkam [kurš pasaka: “Turpini rakstīt”] noteikti ir jābūt, ja rakstītājs ir emocionāli jūtīgs. Man ir paveicies, ar to, ka man ir vecmāmiņa no tēva puses, kas būtībā manī radīja interesi par dzeju, un tad, kad viņa ievēroja, ka es pats kaut ko rakstu, jau no paša sākuma ticēja manām spējām, mudināja rakstīt vēl. Tā ka es esmu noteikti mūža garumā pateicību parādā Lilitai Šteinbergai, savai vecmammai. Bet, rakstot krājumu, mana pirmā lasītāja bija mana sieva Daina Tabūna. Viņai es rādu katru tekstu pēc uzrakstīšanas, uzreiz svaigu. Protams, ir svarīgi, ko viņa par to saka, un es arī viņā ieklausos,” stāstīja Šteinbergs.
Būtiska arī ir saruna un viedokļu apmaiņa ar citiem dzejniekiem, pret kuriem Šteinbergs izjūt biedriskumu, solidaritāti – pēc dzejnieka vārdiem, angliski saukto “comradery”.
Pieaugšana – salīdzinošās literatūrzinātnes studijas ASV
Stāstot par literatūrzinātnes studijām, Ivars Šteinbergs neslēpa arī ironijas pilnu skatījumu uz savām sākotnējām studiju gaitām.
“Salīdzinošo literatūrzinātni es studēju Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā. Es uzskatu, ka šis laiks bija mana pieaugšana, jo tagad, pieminot literatūras zinātnes saistību ar manu rakstīšanu un tās lomu manā dzīvē, kaut kādā ziņā kaut kādai daļai manis tas šķiet smieklīgi, jo bakalaura studiju laikā es biju absolūti bezatbildīgs students. Es studēju tikai tādēļ, ka man vajadzēja kaut ko studēt. Savu bakalaura darbu es rakstīju tikai tādēļ, lai man būtu iegansts lasīt ārzemju dzeju, un uz eksāmeniem divus gadus pēc kārtas es neatnācu, jo es labāk gribēju stopēt pa Eiropu – no sākuma uz Prāgu, pēc tam uz Francijas pilsētu Nansī. Tā nav, ka literatūrzinātne mani būtu interesējusi no sākta gala,” atzina dzejnieks.
“Bet pēc bakalaura studijām pagāja kāds laiks, es sapratu, ka es vēlos darīt kaut ko nopietnāku.
Es pieteicos, un man ļoti palaimējās saņemt prestižo Fulbraita stipendiju. Tas bija tāds kā pagrieziena punkts.
Tas bija tas punkts, kā es to nesen sapratu, kurā es pieaugu kā cilvēks,” atklāja Šteinbergs. “Maģistrantūras laikā ASV es studēju ļoti nopietni. Ar lielu atbildības sajūtu gāju uz visām lekcijām, lasīju visu uzdoto, rakstīju garus un gudrus referātus un domāju lielas domas. Jebkurā gadījumā centos visu to darīt. Es uzskatu, ka tā stipendija un studijas ASV ir viena no vērtīgākajām pieredzēm manā dzīvē.”
Krājuma “Strops” dizainu veidojis Armands Zelčs, krājuma redaktors – literatūrzinātnieks un dzejnieks Artis Ostups.
