Blakus noliekot mazā zelta rāmītī savas vecmammas melnbaltu fotogrāfiju, dzejoļu un prozas autore Diana Bogdanova savā debijas grāmatā "Mana ome un vareņiki" apraksta siltas atmiņas no bērnības, ko pavadījusi Ukrainā kopā ar savu vecomāti Vaļu. Vairāk nekā 20 stāstos autore caur piedzīvotām rotaļām, blēņām un mācībām vēstī par savu vecmammu – sirsnīgu, drosmīgu un gudru sievieti, kura savulaik bija izsūtīta, atzīta par tautas ienaidnieku un kura piedzīvoja holodomoru, Otro pasaules karu un zaudēja savu meitu.
Bogdanova par vecmammu stāsta: "Mācīja mīlēt, mācīja būt laimīgam, neraugoties uz daudzajām ciešanām, grūtībām, ar kurām mēs saskaramies.
[Vecmamma] saglabāja sevī prātam neaptveramu mīlestību, un viņa vēlējās būt laimīga gan pati, gan ģenerēt šo laimi sev apkārt. Tā ir pateicība par to, ka viņa rādīja kā, piemēram, ar ēdiena pagatavošanu var radīt laimi."
Atminoties bērnības piedzīvojumus un blēņas, autore esot atcerējusies arī daudzas ukraiņu ēdienu receptes. Grāmatā aprakstīts, kā var pagatavot tādus gardumus kā prjaņiki, šokolādes desa, borščs, pīrādziņi ar magonēm un vareņiki ar ķiršiem.
"Daudzas no tām [receptēm] es atcerējos tikai daļēji. Tad pienāca tas brīdis, kad man bija jāvēršas pie manas mammas un jāvaicā: "Kā tur bija ar tām kotletēm? Kā tur bija ar tiem tīteņiem?" Tad mēs kopā ar mammu likām visu šo informāciju kopā un gatavojām, kamēr mums sanāca tā, kā bija omītei," skaidro autore.
Iesākumā Bogdanovai doma par grāmatu neesot bijusi, pirmo stāstu viņa uzrakstīja krievu valodā un to publicēja sociālajos tīklos, kur saņēma daudzus labus vārdus. Vēlāk publicēja arī otru stāstu, kuram pievienoja klāt arī vecmammas recepti. Un tikai pēc tam Bogdanovai radās doma atmiņas iesiet grāmatā. Zīmīgi, ka visi šie stāsti uzrakstīti vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Bogdanovai grāmatas pabeigšana bija emocionāla: "Domu un emociju bija tik ļoti daudz, jo īpaši tāpēc, ka es tikko pabeidzu rakstīt šo grāmatu. Es atgriezos savā gaišajā Ukrainas bērnības laikā, un te sākās karš. Nu man atkal vajadzēja vērsties pie omītes dzīves gudrības, un viens no jautājumiem ir bijis gluži vienkāršs: "Ko darītu mana ome?" Ko darītu? Viņa palīdzētu, palīdzētu saviem mīļajiem. Un to es arī sāku darīt."
Autore atzīmē, ka cilvēki ikdienā ir steigā, taču svarīgi ir ieturēt pauzi un atdzīvināt savus stāstus no mazotnes un censties atminēties, kas bērnībā pašu ir ietekmējis.
