Izstāde tapusi pēc Vidzemes ekspedīcijas, kurā muzeja darbinieki devās pagājušajā vasarā un apmeklēja Vestienu, Bērzauni un Mārcienu.
Čaka muzeja vadītāja Antra Medne arī pēc daudziem muzejā nostrādātiem gadiem muzeja krājumu joprojām uzskata par neizsmeļamu aku. Pērn, kad sākās pandēmija, bija laiks atkal vairāk no tās pasmelties un secināt, ka krājumā ir gana daudz materiālu par Čaka tēva dzimtu, taču tajos bieži vien trūkst konkrētības par gadiem, cilvēkiem un vietām. Lai viestu skaidrību, muzeja darbinieki paši izlēma braukt uz Madonas rajonu, kas ir Čaka tēva dzimtā puse.
Antra Medne skaidro: “Mēs izbraucām Vestienu, Bērzauni, Mārcienu. Tās ir vietas, kas ir saistītas ļoti cieši ar Aleksandra Čaka tēvu Jāni Čadaraini un viņa dzimtu. Šo izstādi mēs veidojām kā pārskatu pa ekspedīcijas pēdām. Es nevaru teikt, ka mums ir atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem, un tomēr tad, kad izstādi uzliek tādā plakanā, informatīvā veidā, tad ir labāk pārskatāms, kāda informācija ir mūsu rīcībā, kā vēl trūkst.”
Jānis Čadarainis dzimis “Kurzemnieku” mājās Bērzaunē, tās diemžēl nav saglabājušās, bet ekspedīcijas dalībnieki atrada bijušās mājas vietu un iezīmēja to kartē. Tāpat kā Tolkas-Vestienas pareizticīgo baznīcu, ko savulaik apmeklēja Čadaraiņu ģimene, bet no kuras šobrīd palikušas vien ar kokiem un krūmiem aizaugušas drupas.
Bet labā ziņa ir tā, ka joprojām pastāv “Pelādu” mājas, kur dzīvoja Čaka tēva brālis Pēteris, kurš bija arī Čaka krusttēvs.
Antra Medne stāsta: “Pagājušā gadsimta 30. gados Pēteris bija nolēmis, ka viņš norakstīs “Pelādu” mājas Aleksandram, jo viņam pašam nebija bērnu. Un Aleksandrs pārņems šīs mājas un saimniekos tur. Bet kā jau mēs zinām – pēc Otrā pasaules kara nekādi privātīpašumi vairs netika atļauti, un Čaks šīs mājas nesaņēma pēc testamenta, kā viņam tās bija novēlētas. Bet tā ir tā centrālā vieta, kur visu padomju laiku Čaks brauca, palīdzēja saimniecībā; un vācu laikā, 1943. gadā, viņš arī slēpās kādu brīdi “Pelādu” mājās. Tā kā tās ir nozīmīgas, un tās ir apmēram 200 metru no Gaiziņkalna virsotnes. Ļoti, ļoti skaistā vietā.”
Ar Bērzauni saistās vēl kāds ļoti interesants fakts. Kā zināms, padomju laikā pionieru vienības visbiežāk sauca dažādos cīņu un darba varoņu vārdos, bet Gaiziņa pamatskolas pionieru vienība nesa Aleksandra Čaka vārdu. Tas ir tiem laikiem netipiski. Protams, viņi tolaik vēl nezināja, ka aptuveni pēc 10 gadiem Čaku vispār skolās aizliegs pieminēt.
Antra Medne: “50., 60. gadu mijā šajā pamatskolā bija pionieru organizācija, kas bija nosaukta Aleksandra Čaka vārdā. Un viņi bija uzzinājuši, ka Emīlija Briežkalne, kas Čakam bija otrās pakāpes māsīca, ir nākusi no Vestienas un dzīvo Rīgā. Viņi bija sameklējuši viņu un vairākas reizes gadā aicināja uz skolu, lai piedalītos pionieru pulciņa pasākumos. Un acīmredzot Emīlija bija arī kaut ko dāvinājusi šai skolai. Ko tieši, mēs nezinām. Bet ir pateicības vēstules par dāvinājumiem un viņas dalību.”
Izstādē līdzās ekspedīcijā iegūtām vizuālām liecībām un faktiem aplūkojami arī vēsturiski materiāli, kuru galvenais varonis ir Čaka tēvs Jānis Čadarainis. Viņam ir milzīga loma Čaka personības veidošanā, tieši no tēva Čaks mantoja interesi par literatūru. Tēvs arī pats jaunībā rakstīja dzeju, un izstādē redzams viņa rokrakstā rakstīts dzejolis “Ai, cik jauki tas!”. Bet pēc profesijas tēvs bija drēbnieks, un savukārt šīs viņa prasmes ietekmēja Čaka ģērbšanās stilu, kas allaž bija elegants un gaumīgs, Čaks vienmēr bija džentlmenis no galvas līdz kājām.
Izstādē skatāms tēva drēbnieka meistara diploms, šķēres, saimniecības grāmata un citas liecības par viņa dzīvi un personību.
Izstādei par Čaka dzimtu jūlija nogalē sekos grāmata un izstāde, kurā savu skatījumu uz Čaku atklās somu dzejniece un tulkotāja Heli Lāksonena. Bet Čaka 120. jubilejas kulminācija būs oktobrī, kad būs izveidotas īpašas pastaigas pa Čaka vietām Rīgā, pie Čaka muzeja ēkas atklāts mākslinieka Aivara Vilipsona veidots cilnis, bet Rīgas Mākslas telpā notiks vērienīga izstāde, kuras atslēgas vārdi ir “kustība, attīstība un kaisme” un kurā vizuāls stāsts saplūdīs ar Čaka dzeju un dziesmām ar viņa vārdiem.
Čakam veltītās lielās izstādes nosaukums būs “No Aleksandra līdz Čakam”. Antra Medne skaidro: “Šis nosaukums ietver sevī kustību, attīstību, un mēs arī izstādi veidojam kā tādu kustīgu un nevis tādu stacionāru, stāvošu ūdeni, bet tādu, kur ūdens plūst un viļņojas. Tajā iziesim cauri svarīgākajiem stāstiem Čaka dzīvē.”
Lielā izstāde, kā arī Čaka balvu pasniegšana plānota oktobrī, bet šobrīd Čaka muzejā var apskatīt jauno Čaka dzimtai veltīto izstādi.
