Ceļā pie Aleksandra Čaka
Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.
Literatūras vēsturnieks Raimonds Briedis pārliecināts, ka katram, kurš saskaras ar Čaka dzeju, ar to veidojas kaut kādas attiecības. Ar Čaku tiekamies arī zīmēs, kuras izveidojušās, pateicoties dzejniekam. Tā piemēram “Vecrīgas romantika lielā mērā ir izveidojusies, pateicoties Čakam. Arī tad, ja viņš nav Vecrīgā neko daudz rakstījis. Tas, ko parasti zinās, ir ormanis, laterna, bruģakmens vai kas tamlīdzīgs, ap ko viņš izveido mitoloģiju, kas vēl šinī brīdī Vecrīgā darbojas. Daudz kas ir uz tūristu atklātnēm vai uz ceļvežiem. Tie ir tēli, kas nākuši vai nu no viņa dzejas, vai viņa dzejas apkārtnes," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" skaidro Raimonds Briedis.
"Tā ir ļoti interesanta tēma, kā izveidojas mūsu priekšstati par Vecrīgu, kāda ir [..] mūsu iedomu vēsture. Mēs neredzam vēsturi kā tādu, bet redzam to, ko Čaks vai kāds cits mums ir iemācījis redzēt."
Rakstot referātu Aleksandra Čaka simtgades konferencei, Raimondam Briedim izdevies ne tikai sajust, bet arī saprast pašas pamatlietas, piemēram, kādā veidā Čaks strādā, kādus paņēmienus izmanto, kā veido atmosfēru. Savā dzejā “Čaks no lietas iet uz kaut kādu izjūtu, kas [tālāk] aiziet nevis uz lietu, bet, teiksim, uz emociju. No krāsas viņš aiziet uz lietvārdu, te it kā konfrontējot divu dažādu līmeņu parādības, kuras sasaistās un pēc tam viņš vēl savstarpēji tās konfrontē. Izveidojas ārkārtīgi skaista pasaule, kura vienlaikus ir iedomās un reizē ir realitāte, no kuras viņš neaiziet. Viņa iedomu spoguļi ir kā iedomas, kuras atspoguļojas reālos spoguļos vai iedomas, kuras atspoguļo realitāti. Ja mēs palūkojamies uz visiem Čaka krājumu nosaukumiem vai uz darbiem, redzams, ka viņš tajos ārkārtīgi apzināti konfrontējis dažādu līmeņu atšķirīgus tēlus,” stāsta literatūrzinātnieks.
Raimonds Briedis pētījis atskaņu semantikas evolūciju Aleksandra Čaka dzejā.
Atskaņu “telpa-elpa” Čaks savā dzejā lietojis neskaitāmas reizes un tā nekļūst banāla.
Briedis skaidro: “Ja tā būs cilvēka elpa, viņš to konfrontēs ar kaut ko mūžīgu, abstrakciju. Ja tā būs pasaules elpa, tad pretī būs konkrēta telpa. Kombināciju ir diezgan daudz. Atskaņā viņš iekļauj vienā gadījumā vārdu tiešā nozīmē un otrā atskaņas pārī visbiežāk būs metaforā. It kā atskaņai pakļaujot ne tikai to skanisko, ritmisko, semantisko kompleksu, bet gan atskaņai pakļaujot visu to māksliniecisko paņēmienu, kuru viņš lieto." Briedis vēl piebilst, ka 20. gadsimta 30.–40. gados Čaks esot pievērsies atskaņu lapiņām. Princips tāds – uz lapiņas uzraksta atskaņas un tad tām klāt pieraksta dzejoli. It kā tehniski, bet lasot rodas sajūta, ka dzejolis rakstīts kā no izjūtas.
Dzejas meistara dzīvē ir trīs posmi. Raimonds Briedis paskaidro, ka sākumposmā nav Čaka, viņš vienkārši ir jauns cilvēks bez dižām pretenzijām uz virtuozitāti. Tad notiek pārmaiņa. Varētu teikt, ka viņš saprot kaut ko citu. Aleksandrs vairs nav kāda pēctecis, bet gan veidojas, top par Čaku. Pašā pēdējā posmā, kad viņš jau ir ģeniāls, viņš nevar rakstīt. Vācu okupācijas laikā Čaks esot daudz uzrakstījis, bet nepublicējis. Padomju laikā rakstījies vien to, ko tiešām publicējis, bet tas, kā izrādās, nevienam nebija vajadzīgs. Kad Čaks jau bija miris, trimdā iznāca jauns viņa dzeju krājums, kurā atlasīti darbi no padomju laika dzejas krājumiem un vācu laikā sarakstītā. Literatūrzinātnieks uzsver, ka pret šo krājumu neviens nevēršas, jo tas ir Čaks, kas ir pāri varai.
Raimonds Briedis rosina uz Čaka 120. dzimšanas sagatavot un izdot krājumu “Lakstīgala dzied basu”.
Pagaidām tas publicēts vien kopotajos rakstos, bet, ja tiktu atsevišķi izdots, būtu trešais lielais Čaka krājums.
