Ceļā pie Aleksandra Čaka
Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.
1925. gada rudenī Čaks sāka strādāt par skolotāju Drabešu internātskolā. Ar Rīgā palikušo Leontīni Amāliju Rundeli Aleksandru pārsvarā vienoja vēstuļu korespondence. Drabešu posma laikā Čaka dzīvē parādījās vēl kāda jauna sieviete – spriganā un skaistā Cēsu viesnīcnieka meita Angelika Blaua. Arī viņa dzejnieku iedvesmojusi radīt.
Antra Medne Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta, ka Angelikas tēvs vēlējies, lai vienīgā meita (bija arī dēli) pēc vidusskolas apgūst komerczinības un viesnīcu ņem savā pārziņā. Tēva iecere tā arī palika tikai kā iecere, jo
Angelika izvēlējās studēt teoloģiju. Studiju laikā viņa dziedājusi Latvijas Universitātes korī “Dziesmuvara”.
Šai pašā korī dziedāja arī vēlākajā Čaka dzīvē svarīga sieviete – Milda Grīnfelde. Abas jaunietes bieži satikušās mēģinājumos un runājušas par literatūru.
Nedēļas nogalēs Angelika braukusi uz vecāku mājām. “Čaks savās atmiņās minējis, ka tad, kad brīvdienu vakaros Drabešu centrā bija zaļumballes, Angelika ar velosipēdu, matiem un svārkiem vējā plīvojot, traucās no “Lejas Poliešu” mājām uz Drabešiem. Tur arī viņa satikās ar Aleksandru Čaku. Acīmredzot bija kādas sarunas, dejas, bet Angelika tanī brīdī bija diezgan jauna meitene, tāpēc nekādas romantiskas attiecības viņiem neizveidojās. Viņa vienkārši zināja, ka Čaks raksta dzejas,” atklāj Medne.
Katrā ziņā Angelika studiju biedrenes bija informējusi, ka Drabešos dzīvo tāds dzejnieks Aleksandrs Čadarainis (tolaik vēl īstais uzvārds).
Latvijas literatūras vēsturē ir nostāsts, ka Aleksandrs Čaks savu vispopulārāko dzejoli "Atzīšanās” jeb "Miglā asaro logs” veltījis tieši Angelikai Blauai. Šīs 24 rindiņas Čaks uzrakstījis 1930. gada 29. jūlijā, Rīgā, Marijas ielā 51. Dzejnieks “daudz svītrojis un labojis, mainījis vārdus, rindiņas vietām, mēģinājis labas atskaņas dabūt. Dzejolis tika uzrakstīts trīs dienas pirms Angelikas vārda dienas. Čaks bija nolēmis viņai šo dzejoli uzdāvināt. Uz tādas A4 formāta lapas viņš augšpusē uzrakstījis – "Angelikai Blauai", bet apakšpusē, zem dzejoļa – "ar mīlestību, Aleksandrs Čaks",” ar vienu no stāsta versijām iepazīstina Antra Medne.
Angelikas draudzene reiz Mednei piedāvājusi vēl kādu versiju – tā pašā
1930. gada jūlija nogalē Čaks Angeliku uzaicinājis satikties uz Tērbatas un Dzirnavu ielas stūra. Viņš saņēmis Angelikas roku un veikala skatloga gaismā pirmo reizi nolasījis savu veltījumu.
“Otrajā dienā Angelika ar dzejoli rokā aizskrējusi uz Latvijas Universitāti. Vicinot lapu pa gaisu, teikusi, ka Čaks viņai vārda dienā uzrakstījis un uzdāvinājis dzejoli. Turpat universitātes gaitenī viņa šo dzejoli skaļi nolasījusi,” pastāsta Medne.
Čaka memoriālā dzīvokļa-muzeja direktore atklāj, ka ne tikai Čakam, bet arī citiem Latvijas dzejniekiem bijis tāds paradums savus skaistākos dzejoļus sarakstīt uz vairākām lapām, atstājot vietu vēlējumam un parakstam. Kad nu parādījusies jauna mīļotā, tās vārds tika pierakstīts lapas augšpusē, bet zem dzejoļa atstāts dzejnieka paraksts.
Nav iespējams pateikt, tieši cik meitenēm Čaks savu dzejoli “Atzīšanās” jeb “Miglā asaro logs” patiešām ir veltījis.
Angelika vēlāk sadraudzējusies ar Čaka medicīnas studiju biedru Arvīdu Kļaviņu un 1934. gadā abi apprecējās. Kad Kļaviņš pabeidza Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, viņu norīkoja strādāt Tukumā. Angelika pameta teoloģijas studijas un aizbrauca vīram līdzi. Vienu reizi dzīvē Angelika tomēr esot teikusi sprediķi. Tas noticis Āraišu baznīcā. Viņa nebija ordinēta kā mācītāja, tāpēc sprediķot varējusi tikai no altārdaļas, ne kanceles.
Tāpat kā Leontīne Amālija, arī Angelika 1944. gadā ar ģimeni devās prom no Latvijas. Austrālijā Arvīdam darbs nav atradies, tamdēļ pārvākušies uz Ameriku. Kad 20. gadsimta 90. gados Angelika viesojās Latvijā, viņa pieteica, ka noteikti nav vienīgā meitene, kam Čaks savu populāro dzejoli ir veltījis. Angelika nodzīvoja garu mūžu – līdz pat 2007. gadam.
