Ceļā pie Aleksandra Čaka
Gaidot Aleksandra Čaka 120. gadskārtu 27. oktobrī, Latvijas Radio raidījums "Kultūras Rondo" piedāvā raidījumu ciklu "Ceļā pie Aleksandra Čaka”.
Valdim Rūmniekam Čaks esot mīļš visu dzīvi. Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" literatūrzinātnieks stāsta: “Es tagad varu apjaust, cik maz par viņu zinu. Ir vesela rinda noslēpumu, kuru atklāšana man vēl priekšā; kaut gan esmu sastādījis kopotos rakstus, gan rakstījis par Aleksandru Čaku biogrāfisko romānu kopā ar līdzautoru Andreju Miglu, tik un tā es vēl nezinu daudzas viņa dzīves un daiļrades lappuses.”
Rūmnieks ir uzrakstījis romānu arī par Sudrabkalnu. Viņš atklāj kādu amizantu gadījumu, kas atrodams arī romāna lappusēs: “1948. gads. Janvāris. Bija liels aukstums. Aleksandrs Čaks tajā pašā Lāčplēša ielas dzīvoklī, kur tagad atrodas muzejs, mierīgi guļ, neko nenojaušot. Trijos naktī zvans pie durvīm. Zvana Sudrabkalns, diemžēl apakšbiksēs. Izrādās, viņš kaut kur bijis uzdzīvot un iepalicis kaut kādā veidā. Taksīša šoferis viņam teicis, lai novelk bikses un tās būs kā ķīla. Sudrabkalns stāstījis, ka viņam te ir viens draugs, kurš par visu samaksās. Čaks, protams, samaksāja.” Šo gadījumu Rūmniekam atstāstījusi Čaka otrās pakāpes māsīca Emīlija Briežkalne.
Valdis Rūmnieks norāda, ka Čaka un Sudrabkalna draudzības sākumu var noteikt visai precīzi. Tas bijis 1925. gadā janvāris. Tolaik Sudrabkalns strādājis “Latvijas Vēstnesī” par Literārās daļas vadītāju un pie viņa ar saviem pirmajiem dzejoļiem ieradies jaunais Čaks.
“Pakāpeniski šie dzejoļi tika nodrukāti “Latvijas Vēstnesī”. 1939. gada vasarā un pat vēl 1940. gadā Čaks un Sudrabkalns arī strādāja kopā laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. [Pēc tam] Sudrabkalns evakuējās un allaž dienasgrāmatās rakstīja: "Kur paliek brīnišķīgais dzejnieks Čaks, vai viņš vēl ir dzīvs?!" Tad seko pēckara posms, kad viņi abi atkal bija satikušies. Aleksandrs Čaks nomira 1950. gada 8. februārī. Sudrabkalns viens no pirmajiem ieradās pie viņa dzīvoklī un atvadījās,” stāsta literatūrzinātnieks.
Abi draugi, protams, daudz runājuši par dzeju. “Aleksandrs Čaks par Sudrabkalna darbiem rakstījis arī recenzijas. Viņiem bijusi liela garīga kopība – kopīgi uzskati un kaut kādā ziņā arī tīri dvēseliska radniecība,” pauž Rūmnieks. Vēl viņš zina teikt, ka
Jānis Sudrabkalns Čaku mēdzis uzrunāt par "mīļo Cik-Cak". Uz papīra šo uzrunu Sudrabkalns pierakstījis krāsainiem zīmuļiem. Savukārt Čaks Sudrabkalnu dēvējis par Sudrabiņu vai Sudrabu.
Valdis Rūmnieks piebilst, ka Sudrabkalns, būdams absolūti nepraktisks cilvēks, Čaku ņēmis līdz uz Krājkasi, lai palīdz izņemt naudu: “Čaks vienmēr mācēja izpildīt visus pavadrakstus un rēķinus. Galu galā viņš 30. gados bija strādājis Krājkasē.”
