Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga, 19. gadsimta 90. gadu literārajās aprindās bija redzamākā latviešu sieviete. Viņu dēvē par simboliskās drāmas iedibinātāju latviešu literatūrā, kuras darbos izceltas sociāli asas sadzīves tēmas. Savukārt viņas dzejas darbiem raksturīga romantiska izteiksme. Apprecoties ar Jāni Pliekšānu jeb Raini, Aspazija uzņēmās vēl vienu, nebūt ne vieglu lomu – būt līdzās izcilai radošai personībai.
“Aspazija pirmkārt un galvenokārt ir ārkārtīgi jaudīga, un man personīgi viņa ir ļoti iedvesmojoša. Tieši viņas agrīnie teksti, viņas lugas un dzeja, tie vienmēr man, kad es tos lasu, bijuši kā mērķis un iedvesmas avots, cik dzīvi un dzīvi apliecinoši var rakstīt un domāt par to, kas šobrīd notiek,” stāsta Raiņa un Aspazijas mājas pārstāvis, dzejnieks Raimonds Ķirķis.
Aspazijas 155. jubilejas gadā atkārtoti plānots izdot Aspazijas Kopotos rakstus, ko papildinās materiāli, kas padomju laiku izdevumā nebija iekļauti.
“Tie ir atsevišķi teksti, kas bijuši uzskatīti par mazsvarīgiem, jo pret Aspaziju padomju laikos bija tāda ļoti divejāda attieksme un viņas mantojums netika tik rūpīgi izskatīts, kā mēs to darām mūsdienās,” skaidro Ķirķis.
Aspazijas jubilejas nedēļā Raiņa un Aspazijas mājā, līdzīgi kā citās Latvijas kultūras iestādēs bija paredzēti dzejniecei veltīti pasākumi, piemēram, sieviešu stendaps “Diena, kad Aspazija bija Rainis”, taču valstī noteiktās ārkārtējās situācijas dēļ tie visi ir atcelti, bet iestāžu durvis apmeklētājiem ir slēgtas.
