Pati autore savu otro romānu raksturo kā cilvēka tapšanas stāstu, kura pamatintonācija ir – vairāk gaismas nekā tumsas.
Līdzīgi kā „Piecos pirkstos” arī romāna „Paradīzes putni” vēstījums veidots viegliem un skaidriem pieskārieniem, tai pašā laikā, kā jau Mārai Zālītei raksturīgs, viegli lasāmais teksts ir arī ļoti blīvs un daudznozīmīgs.
Vairāki līmeņi ir arī jaunā romāna nosaukumam – burtiskais līmenis saistās ar to, ka Laura pa vasarām strādā bērnu brigādē putnu fermā un viņai pašai mājās ir vistiņas, ko viņa ļoti mīl un ar kurām atgadās dažādi piedzīvojumi, bet jēdziens „paradīzes putni” apspēlēts arī dažādās citās nozīmēs, stāsta pati autore.
Māra Zālīte: „Tā paradīze faktiski tiek atslēgta jau pašā sākumā. Kāpēc paradīze? Tā ir anekdote. Tur ir viens tāds personāžs, kas nepārtraukti bārstās ar anekdotēm, un tā viena anekdote, ko viņš stāsta, ir tāda:
Viņš prasa Laurai: Vai tu zini, ka Ādams un Ieva dzīvoja Padomju Savienībā?
Laura: Kā tā – Padomju Savienībā?
Viņš: Abi pliki, uz diviem viens ābols, bet domā, ka dzīvo paradīzē.
Nu tā paradīze nosaukumā ir gan ironija, gan tās meitenes sapņi un ideāli, gan to sabrukums."
Arī daudzus no grāmatas varoņiem var nodēvēt par dīvainiem putniem, jo viņi dažādu iemeslu dēļ ir it kā izkrituši no sistēmas, un Māra Zālīte atzīst, ka atveidojusi viņus diezgan tuvu saviem bērnības laikā satiktajiem prototipiem:
„Tur viens ir traks, otrs ir dulls – vismaz tā tiek uzskatīts, dullais Kārlis, kas nāk vēl no pirmās grāmatas; un tad tur ir divi jauni varoņi, viens ir Latvju strēlnieks (tāds tiešām tur mums bija) un otrs ir Rudens lapu dzejnieks. Divi ļoti interesanti personāži, bet visi, protams, domā, ka viņiem „visi nav mājās”, taču faktiski viņi tādā veidā it kā marginalizējas, viņi dzīvo paši savā pasaulē un negrib iesaistīties tajā padomju īstenībā. Viņi ir nelaimes putni, un viņi ir arī paradīzes putni."
Romāna galvenās varones desmitgadīgās Lauras domas nodarbina gan viņas gatavība cīnīties par Komunistiskās partijas lietu, gan skaistā Pavļika Morozova tēls, gan noslēpumi skolas bēniņos. Īstas nedienas viņu piemeklē, kad viņa pirmo reizi uz skolu aiznes košļājamo gumiju, kā arī tad, kad viņa dežūrē klasē kopā partorga Smirnova dēlu Grigoriju, klusībā dēvētu par goliātu Gorillu.
Laura aug un veidojas, saskaras ar labām un sliktām lietām, un kaut kur teju visu laiku fonā ir arī no vecākiem un vecvecākiem mantotā bagāža, saistīta ar skaudro Sibīrijas pieredzi.
Māra Zālīte: „Principā tā ir cilvēka tapšana tajos apstākļos, kad ir tas šausmīgais padomju uzslāņojums, bet tajā pašā laikā kaut kas dzīvs tur apakšā arī visu laiku ir. Ne jau velti mēs izdzīvojām, atguvām brīvību un esam."
Rakstot savus daiļdarbus, Māras Zālītes princips vienmēr bijis – neienest pasaulē vairāk tumsas, nekā tajā ir, un to viņa uzturējusi spēkā arī savā jaunajā romānā:
„Es ilgi, ilgi meklēju finālu, un tas ir gaišs. Man ir nepieciešams atrisināt to, lai tas mans pasaules uzskats un varbūt vispār tāds kosmiskais vai dievišķais likums tomēr realizētos, ka tā gaisma vienmēr tomēr ir un parādās."
„Māra Zālīte pēc „Pieciem pirkstiem” spoži turpina un atbur Kurzemi vaļā laikos, kad īstie vārdi bija jāpatur sevī,” – tā par jauno darbu izsakās rakstniece Inga Ābele, piemetinot, ka apburoši viegli pieskārieni pasaulei sapņa gaismā mijas ar atskārsmi par dubļos iemītiem likteņiem.
