Dzejoļi kā sarunas ar apkārtējo
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” dzejniece Ingmāra Balode arī pati pirmo reizi rokās turēja tikko iespiesto krājumu. Autores un darba satikšanās ir īpašs svētku process.
“Vakar es jutos kā tāds bērns, kurš gaida Ziemassvētkus, jo man pateica, ka grāmata no tipogrāfijas ir atvesta, bet es nevarēju no tālā Pārdaugavas krasta tādā ātrumā tikt viņai pakaļ,” atklāja Ingmāra Balode.
Grāmatas saturam ir vairāk nekā astoņi gadi, jo tajā atrodami arī dzejoļi, kuri tapuši agrāk un kuri kompozicionāli neiekļāvās iepriekšējos krājumos. Autore uzsvēra nesteidzību tieši dzejoļu tapšanas procesā.
“Man kaut kad trauksmainajos tīņu gados, kad sanāca rakstīt salīdzinoši daudz un ātri, kādi viedi vecāki kolēģi iemācīja, ka dzeja nav tā joma, ar kuru vajadzētu steigties. Teksts nav tā matērija, kur ar ātrumu var panākt pašu labāko rezultātu,” skaidroja Ingmāra Balode. “Tas arī noteikti ir ļoti individuāli – katra dzejoļa tapšanas laiku tā ēterā nemaz nevar teikt, jo tad to nevarēs pārvērst dziļi piepildītās darba stundās, kuras pēc tam pienācīgi sadalīt, lai visiem tiek savs labumiņš no tā.
Dzejoļu kopā salikšanas process un kopainas ieraudzīšanas darbs ir tas lielākais, kas veido grāmatas tapšana laiku.”
Viņa arī atzina, ka laikam iesākumā bijusi lielāka nozīme krājumā, taču tas mainījies: “Sākumā tur pat bija datējums klāt, bet es sapratu, ka dzeja ir laikam pāri plūstoša būšana. Pielikt viņai gadskaitļus nav tas vajadzīgākais.”
Dzejniece stāstīja, ka dzejoļu satura pamatā ir sarunas – gan ar lasītāju, gan ar sevi pašu, gan satiktiem cilvēkiem un redzētām pilsētām.
“Ir dzejoļi, kas ir saruna tikai ar mani pašu cauri laikiem, pāri laikiem, es pati ievēroju un mazliet nosmaidīju par to, ka šajā grāmatā brīžiem es domāju par tiešām senām pagātnes lietām, kuras faktus un skaitļus mīloši cilvēki ieliktu pagājušajā ērā, pagājušajā tūkstošgadē. Tie ir dzejoļi ar tuviem cilvēkiem, tie ir dzejoļi ar dzīvē sastaptiem, brīnumainiem cilvēkiem. Un aizvien ir arī kaut kas tāds, ko vispārināti varētu saukt par sarunām ar pilsētām. Ar vēl tādos fiziskos, iedomājamos ceļojumos ieraudzītām, iedvesmojošām lietām, būtībām un arī ļaudīm,” stāstīja dzejniece.
Krājumā arī jaušami sapņu, domu, ceļojumu un arī 21. gadsimta mīlas lirikas elementi. Ingmāra Balode uzsvēra, ka arī pats lasītājs tajā var saskatīt sev būtisko un interesanto.
“Es nezinu, vai šajā ērā eksistēs tāds dalījums, kurā pastāv mīlas lirika, bet, ja eksistēs, tad jo labāk lirikai. Viss atkarīgs no lasītāja,” atzīmēja dzejniece.
Laikietilpīgais darbs pie krājuma apkopošanas dzejniecei arī ļāvis izsvērt un pārdomāt rakstīto.
“Es parasti esmu tas cilvēks kopš bērnības, kuram pajautāsi kaut ko, un kaut ko jau es atbildēšu. Kāds būs savārījis ziepes, un taisnoties sākšu es. Kaut kādi vārdi plūdīs, un es ar viņiem kaut ko darīšu. Un vienmēr tas ir tā bijis, bet ne vienmēr es ar to lepojos,” stāstīja Ingmāra Balode. “Bet par šo grāmatu man beidzot ir sajūta, ka es tiešām esmu ļoti centusies kondensēt tās lietas, ko es tajos tekstos ielieku. Viņas ir gājušas cauri, ja tā var teikt, tādam ļoti smalkam paškritikas, domāšanas un distancēšanās pašai no savas praktiskās dzīves sietam.
Man beidzot tiešām liekas, ka man par šo grāmatu nav ko teikt, jo viss ir pateikts tajā.”
Ceļot, lai tulkotu, un tulkot, lai ceļotu
Ceļošanas pieredzei ir būtiska vieta krājumā. Ingmāra Balode to raksturoja kā sava veida nepieciešamību radošā un tulkošanas darba procesā.
“Tulkošanas procesam ceļošana ir, es teiktu, ārkārtīgi svarīga darba sastāvdaļa. Tā gribētos pateikt visiem mājiniekiem: “Lūk, man tagad ir jādomā poliski, tāpēc es tagad uz nedēļu aizbraukšu”. Tik ekskluzīvi mēs varbūt nekad neesam dzīvojuši Latvijā, bet tāda intensīva garīgā, radošā dzīve, kas ir arī saistīta ar citu valstu kultūrām, ar tulkošanas procesiem, man ir ļāvusi, braucot uz kādu konferenci, uzstāšanos vai arī grāmatu atklāšanām kaut kur, ar kādiem kopprojektiem paceļot apkārt. Tā vienmēr ir iespēja ieraudzīt sevi ar pavisam jaunu balsi,” stāstīja Ingmāra Balode.
Dzejniece atzina, ka tulkošanai un ceļošanai ir daudz kā kopīga. “Tulkošana pilnīgi noteikti ir arī savā veidā ceļošana. Nu labi, pateiksim visas valsts priekšā, jā, es to daru arī tāpēc,” ar humoru atzīmēja Ingmāra Balode. “Vispār tā aizklīšana domās, ceļošana man ir bijusi svarīga kopš tiem laikiem, kuros es nezināju, ka ir vēl citas valstis, ka ir vēl kaut kas vairāk par manu māju, manu bērnības Zemgales ainavu, manu ģimeni.
Tā skriešana domās vienmēr man ir bijusi raksturīga.
No tā šķiet, ka neizbēgt, atliek tikai to pārvērst kaut kādās vismaz lasošai sabiedrībai pieņemamās formās, teiksim, dzejoļos vai tulkojumos.”
Arī dzejas rakstīšana un tulkošana, pēc dzejnieces domām, ir savstarpēji papildinošs process.
“Tā galu galā ir tā pati galva, tā pati dvēsele, kas to visu apstrādā, bet man šķiet, lai ko es darītu, es nevarētu sākt pēkšņi strauji katru dienu rakstīt dzeju, katru sezonu izdot pa grāmatai, pat ja tā pēkšņi būtu Latvijas izdevējdarbības vidē vai Latvijas ekonomikā iedomājama realitāte. Man šķiet, ka dzejoļiem tiešām ir jānostāvas, ir jāierauga tā bilde kopumā, kādu es ar šiem tekstiem veidoju, tas viss pārējais ceļš no sarakstīšanas līdz izdošanai jau arī vēl piedevām kaut ko prasa,” stāstīja dzejniece.
Ingmāra Balode arī raksturoja ainavas un pazīstamu dzimto vietu ietekmi uz domāšanas procesu.
“Par to Zemgali mana iekšējā sajūta, ka tas ir vienmēr devis brīvības sajūtu. Brīvības izpratni tīri ainaviskā ziņā. Man vienmēr ir licies, ka man pieder telpa tik tālu, cik es to varu saskatīt. Attiecīgi jūs varat iedomāties, kā es jūtos liftā,” stāstīja dzejniece. “Taču Zemgales līdzenumā man ir viegli elpot, viegli domāt, es visbiežāk esmu mierā ar sevi, ja es eju pa kādu ceļu, kas īstam kalnietim varētu likties šausmīgi garlaicīgs. Bet par to, kā telpa rosina domāšanu vienā vai citā veidā, dažāda veida radošas izpausmes vai visādas pārdomas, tur plašs laiks ir jādod psihologiem.
Ir runāts par to, ka ir arī atšķirība, kādās telpās mēs ikdienā strādājam un domājam. Ainava bagātina.”
Krājums "Dzejoļi pēc mūsu ēras" izdots apgādā "Neputns", tā redaktors ir dzejnieks un literatūrzinātnieks Artis Ostups, dizainu veidojis Miks Pētersons.
Par autori
Ingmāra Balode ir dzejniece un tulkotāja. Saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par abiem līdz šim iznākušiem dzejas krājumiem – “Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli” (2007) un “alba” (2012). Balodes dzejoļi tulkoti angļu, lietuviešu, ukraiņu, poļu, čehu, itāļu, zviedru un citās valodās. Saņēmusi vairākas godalgas par dažādiem 20. un 21. gadsimta poļu dzejas un prozas tulkojumiem.
