Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” dzejniece Lote Vilma Vītiņa atzina, ka skumst par to, ka nav bijusi iespēja piedzīvot sava debijas krājuma atvēršanu, pēc dzejnieces domām, tas ir labs rituāls, kā autoram pašam apzināties grāmatas iznākšanu.
“Es sāku rakstīt, tad kad man bija kādi padsmit gadi. Gan jau tie teksti bija stipri šaubīgi. Es sāku rakstīt dzejoļus un tad kādu laika periodu nerakstīju un šķita, ka kaut kas trūkst. Kaut kas vienkārši vilka tajā virzienā un es atsāku to darīt. Pēdējos gados man ir lielāka pārliecība par to, es domāju, ka tas pirmais šaubu posms ir pārvarēts. Varbūt būs vēl kādi,” stāstīja Lote Vilma Vītiņa.
Viņas dzejā rodamie motīvi atsaucas uz ķermeniskiem un vizuāliem motīviem, uzsvaru liekot uz nepastarpinātu cilvēcisku pieredzi.
“Mani tik ļoti neinteresē runāt par idejām, par teorijām vai par ideāliem. Varbūt, ka kaut kas no tā visa tajos dzejoļos ir. Man patīk tiešas un sajūtamas lietas, kas ir manā pieredzē. Es par tām varu rakstīt, par tām citam lietām es nemācētu izteikties,” atzīmēja Lote Vilma Vītiņa.
Arī cilvēka ķermenim ir īpaša vieta dzejnieces apskatīto tēmu lokā:
“Man patīk reizēm pieminēt cilvēka ķermeņa daļas. Man šķiet, ka cilvēka ķermenī ir kaut kas ļoti trausls un aizkustinošs savā ziņā un tāds reizē pieticīgs un ievainojams.”
Lote Vilma Vītiņa stāstīja, ka ar dzejas palīdzību iespējams savas sajūtas un ilgas vērot no malas.
“Ir arī vieta, kur aiz akmens uzreiz sākas dziļums. Tas nav uzreiz saistīts ar pagātni. Viena lieta, ko es izjūtu rakstot, ir tas, ka tas palīdz paskatīties kaut kādām lietām kas ar tevi notikušas no malas. Tās var būt atmiņas, bet tas var būt arī kaut kas cits. Brīžiem gribas būt centrā, bet man šķiet, ka tas dzejoļu process ir diezgan vērojošs no malas,” skaidroja dzejniece. “Par laiku, kad bija šausmas un brīnumi, tās ir arī tādas ilgas. Es it kā apzinos, ka tās ir nekonkrētas un tās nevar piepildīt. Bieži vien jau tev liekas, ka tas laiks iegūst savu nozīmi, kad tas ir beidzies. Uz to var atskatīties un domāt: “Tad gan bija tā”. Bet tad, kad tu tur biji, tā varbūt pat nemaz nebija. Dzejoļos ir kaut kas ir saistīts ar ilgām. Tas varētu veids kā novērot ilgas.”
Lote Vilma Vītiņa arī stāstīja, ka dzejoļu miniatūrā forma ir saistīta gan ar ilustrācijas klātbūtni viņas dzīvē, gan arī ar viņas mākslinieciskajām un literārajām ietekmēm:
“Abas lietas, ilustrācija un dzeja, kaut kā pārklājas.
Tā ir tāda iekšēja izjūta par to, ka jābūt tām galvenajām lietām. Tas rada arī spēcīgāku iespaidu, kad tu tiec vaļā no liekā. Tā man arī gribas to paturēt, gan runājot par ilustrāciju, gan glezniecību vai dzejoļiem,” atzīmēja dzejniece. “Glezniecībā man bija viens brīdis, kad es lasīju Rotko biogrāfiju. Glezniecībā tas bija Rotko, kurš man parādīja, ka var arī darīt tā un tas ir okei. Ilustrācijā man būtu jāmin Tūve Jansone. Runājot par dzeju man ļoti patīk gan Marts Pujāts un Krišjānis Zeļģis, kuriem arī ir aprauta izteiksme.”
Ilustratore un dzejniece Lote Vilma Vītiņa dzimusi 1993. gadā. Dzejas kopas līdz šim publicētas tīmekļa žurnālos "Punctum" un "Satori", Valtera Dakšas izdotajā un Arta Ostupa sastādītajā dzejas antoloģijā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā" un "Punctum" izdotajā dzejas krājumā "Monta Kroma. Re:", kurā mūslaiku autori reflektēja par dzejnieces Montas Kromas literāro mantojumu. Lote Vilma Vītiņa ir teksta un ilustrāciju autore bilžu grāmatai bērniem "Dzejnieks un smarža", kas izdota izdevniecībā "Aminori" un šogad saņēma Jāņa Baltvilka balvu kategorijā “Labākais bērnu un jauniešu grāmatu ilustrators”, kā arī grāmatu mākslas balvu “Zelta ābele”.
