Literatūru nav pieņemts saistīt ar politiku, tomēr neskaitāmi rakstnieki un dzejnieki tā vai citādi ir bijuši nevēlami varai, un Dzejas dienās 2018 viņi tika pieminēti, tai skaitā 11. septembrī – politieslodzītā un izsūtītā Raiņa 153. dzimšanas dienā.
Pirmdiena, 10. septembris, metafiziskās dzejas lasījumi “Vijoļšķūnī”
“Vijoļšķūnī” atmosfēra ir kā viena joma baznīcā – taču altāra vietā galds ar sveci, ērģeļu cauruļu vietā krāsns mūris līdzīgā formā.
Celts pa virsu izbijušai remonta darbnīcai kā zāle folkloras kopai “Maskačkas muzikanti”, “Vijoļšķūnis” atrodas trīs kilometru putna lidojumā no Centrālcietuma, kur līdz 30. novembrim ieslodzīts dzejnieka Ulda Bērziņa dēls, par dalību 2009. gada 13. janvāra grautiņos notiesātais Ansis Ataols Bērziņš, kurš cēla šo ēku.
Viņa tēvs, dzejnieks Uldis Bērziņš, dzejas vakarā uzstājoties, atstāstīja kādu sarunu ar Pēteri Brūveri, kura dzejoļus viņš lasīja: “Man interesē tikai metafizika un tenkas.” Tas trāpīgi raksturo lielas dzejnieku daļas vēlmi atstāt savus tekstus tīrus no politikas.
Un tomēr, šajos lasījumos, kas it kā bija ar metafizisku, apolitisku pieteikumu, vairāk nāca prātā politiski iezīmēta pagātne: pagājušogad Ansis Ataols “Vijoļšķūņa” lasījumos piedalījās caur “Skype”; bet, klausoties skandējam Jāni Rokpelni, pat ja viņš nelasīja neko īsti politisku, nevarēja nedomāt par dzejas un varas attiecībām.
Runājot par Rokpelni, Ziedoni, Peteru – un, to vēl redzēsim, Raini –, daudzi Latvijas dižgari patiesībā vēl joprojām ir pagātnes varas skavās.
Pat padomijā nedzīvojušo teksti mēdz mūsos raudzīties ar padomju laiku iezīmētu garu – vai mums nav jāpārvērtē viņu devums?
Par un ap Raini
Garāmskrienot jāpiemin 11. septembra lasījumi pie Raiņa pieminekļa. Tajos starptautiskās rakstnieku, publicistu un redaktoru organizācijas PEN Latvija pārstāvji (esmu biedrs) lasīja politieslodzīto dzeju un prozu, tai skaitā Krievijā ieslodzītā ukraiņu kinorežisora Oļega Sencova tekstus. Viņš jau vairāk nekā 100 dienas pieteicis badastreiku.
Tematiski nopietnajiem lasījumiem izvērtās komisks sākums. Pie Raiņa pieminekļa dzeju lasīt bija sanākusi skolēnu klase. Viņiem izklīstot kā taureņu baram, atklājās – pasākumā piedalās pieci lasītāji, divi žurnālisti, viens fotogrāfs un trīs klausītāji.
Raimonds Ķirķis, par kuru vairāk teikts vēlāk, savukārt lasīja irāņu rakstnieces Fatimas Ehtesārī dzeju, par kuru viņa notiesāta ar 99 pātagas cirtieniem un 9,5 gadiem aiz restēm.
Pašlaik Latvijā par rakstīto ar pātagu necērt, cietumā neliek – pie mums draudi ir ekonomiski, jo, šķiet, ja lietas aizietu tik tālu, traku dzejnieku, nepaklausīgu skolotāju vai nepiekāpīgu žurnālistu vienkārši atlaistu no darba.
Lasījumu noslēgumā pa Kalpaka bulvāri garām aiztraucās divas policijas mašīnas, šķiet, ķert īstākus noziedzniekus.
Raiņa revolūcijas
Viesnīcā “Grand Poet Hotel” 11. septembra vakarā savukārt notika "Satori" izdotās dzejas burtnīcas "Aspazija. Rainis. Reloaded" atvēršana.
Dzejas burtnīcas teksti ir rezultāts dzejnieku mijiedarbībai ar Raiņa un Aspazijas rakstīto, un iznākums ir gana interesants. Gribu izcelt divus no dzirdētajiem tekstiem.
Dzejnieks Raimonds Ķirķis ar ""Gala un sākuma" preambulu" aicina pārvērtēt Raiņa tā paša nosaukuma krājumu.
Modelēts pēc pretrunīgās Satversmes preambulas, Ķirķa teksts, šķiet, norāda uz Raiņa dzejas vietu Latvijas literatūras virsotnē ne tikai kā pretēju kristīgajās vērtībās mērktajai preambulai, bet arī tam, kā pieņemts atskatīties uz padomju laiku, kad Raiņa kopotie raksti, starp citu, izdoti 30 tūkstošu tirāžā:
"krājuma novietošana latviešu dzejas augstākajā punktā ir saindētu prātu iegriba, kas lēni izplēn zem mūžības svara - - -" raksta Ķirķis.
Savukārt cita jaunā dzejniece, Marija Luīze Meļķe, par savu formulu izvēlējusies mierīgāku, taču būtībā arī politisku žestu, pārrakstot Raiņa "Pats" par dzejoli ar nosaukumu "Patsi".
"Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā," tā Rainis.
"Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pati savus spēkus negurstošā karā," tā Meļķe.
Un tā mēs redzam, ka arī jaunākie dzejnieki turpina mirdzēt, likdami varai sāpēt.
