Liega Piešiņa: Aizvadītajā nedēļā notika tava jaunākā dzejoļu krājuma atvēršanas svētki. "Tas pats izmisums, tikai ar puķēm". Tajā performancē, ko tu piedāvāji atklāšanas reizē, bija skaidrs, ka drusku jau tā ir kā koķetērija ar šo izmisumu. No otras puses, arī dzīves jēgas meklējumi. Vai tā arī var raksturot tavu dzejoļu krājumu?
Inga Pizāne: Gan – gan. Protams, tā koķetērija jau nāk mazliet pēc, un tā ir rotaļa gan ar vārdu, gan nosaukumu, un cilvēki arī to sāk izmantot kā tādu tēlu, rotaļu. Arī pie atsauksmēm lasu – "Tas pats skaistums, tikai ar stāžu"... Sapratu, ka nosaukums ir pateicīgs vārdu rotaļām. Bet kopumā – jā, noteikti tie ir sava veida jēgas meklējumi, sevis meklējumi, un tas izmisums tomēr ir daļa no mūsu dvēseles stāvokļa katram cilvēkam – ka brīžiem mēs jūtamies gan pazuduši, gan izmisuši, gan skumji, un vajag to sev arī atļaut.
Kaut kādā ziņā caur šo nosaukumu es vienkārši atzīstu to, ka cilvēks drīkst būt izmisis, drīkst būt skumjš, tas nav ne slikti, ne nepareizi – vienkārši tā ir daļa no eksistences.
Ja runājam par taviem dzejoļu krājumiem, tad šis ir trešais. Pirmais bija 2016. gadā, un tā nosaukums bija "Tu neesi sniegs". Pirms trim gadiem bija "Siena, ko nosiltināt", un tagad ir šis. Tev sanācis tāds triju gadu cikls!
Jā, es arī par to esmu aizdomājusies, bet tas noteikti nebija apzināti vai plānoti. Bet kaut kā tā ir sanācis, un droši vien tas ir kaut kāds laiks, kad pietiekami daudz kas dzīvē pamainās gan sajūtu, gan pieredzes ziņā. Arī dzejas rokraksts, domāju, mazliet ir mainījies. Nez kāpēc esmu sākusi rakstīt garākus dzejoļus, īpaši salīdzinot ar pirmo krājumu. Otrajā bija vidēji gari. Es nezinu, ar ko tas ir saistīts, ka dzejoļi piesakās šādā formā, un kaut kādā ziņā es tikai priecājos, ka tās pārmaiņas notiek. Jā, trīs gadi... Man tā ir sava veida mistika, nezinu, kā būs tālāk. Man nav tāda mērķa – uzrakstīt vēl vienu krājumu pēc trim gadiem. Priecājos, ka manī ir dzejas turpinājums. To jūtu arī tagad, kad rakstu dzejoļus jau pēc šīs grāmatas, un mani tas mierina, pat ja es nezinu, vai būs nākamā grāmata vai ne.
Jaunajā krājumā publicēti tikai tie dzejoļi, kas tapuši beidzamo trīs gadu laikā, vai arī te publicēts arī kāds no agrāk rakstītajiem?
Nē, nav iesprucis kāds senāks dzejolis. Drīzāk bija tā, ka no šī esošā posma vēl daudz kas palika aiz borta un varbūt iekļausies kādā nākamajā krājumā. Lai gan varbūt tomēr ne – tas posms kaut kādā ziņā noslēdzas, un man ļoti reti ir tā, ka es iekļauju kādu senāku. Izņemot pirmo dzejas krājumu, kurā aptverts pavisam garš posms, kādi desmit gadi. Bet šeit tiešām ir tikai tie, kas tapuši pēc otrā krājuma – gandrīz divarpus gadu laikā.
Tas nozīmē, ka šādos ciklos mainās arī domāšana, uztvere?
Jā, jā!
Ļoti personiski manā dzīvē notiek krasas pārmaiņas. Es nezinu, kāpēc tā notiek, bet tieši triju gadu ciklos mainās ļoti daudz kas – gan dzīvesvietas, gan cilvēki man apkārt, gan pieredze. Varbūt tāpēc arī tā grāmata ir.
Protams, kaut kāds stils jau saglabājas, bet dzejoļi tomēr ir atšķirīgi.
Raksturojot sevi, tu saki, ka esi dzejniece, aizraujies ar kino un fotografē. Kā tev šīs trīs lietas saliekas, un kāda nozīme ir dzejošanai?
Dzejošana man noteikti vienmēr ir pirmajā vietā. Tā ir prioritāte. Vismaz iekšēji es to tā esmu nostādījusi, lai gan kino un fotogrāfija iet ļoti līdzās un noteikti ietekmē veidu, kādā rakstu dzeju. Ļoti daudzos dzejoļos – arī šajā krājumā – ir pieminētas gan filmas, gan filmu tēli, gan puķes, kas arī man ir ļoti svarīgas dzīves izmisuma mazināšanai.
Fotogrāfija varbūt padara manu redzējumu vairāk vizuālu, esmu tāds vērotājs, iemūžinātājs. Man gandrīz vai tā kā vienalga, vai to darīt fotogrāfijā vai vārdos, bet profesionālajā jomā es vairāk rakstu. Ļoti ceru, ka vienā brīdī dzeja un fotogrāfija satiksies arī kādā no manām grāmatām.
Tev ir projekti, kas ir saistīti ar fotografēšanu?
Jā, pagaidām tas ir sarkanā telefona projekts – fotografēju cilvēkus, draugus, domubiedrus, radošas personības ar sarkanu, vecu telefonu. Doma ir pati satikšanās, bet arī parunāšana par to, kas ir mainījies cilvēku komunikācijā, kā, vai un cik viņi runā pa telefonu, vai viņi zvana viens otram, vai arī tā ir pagātne, un mēs vairs sazināmies tikai digitāli. Iztaujāju viņus šajā jautājumā un klāt nobildēju viņus ar telefonu. Tas ir gan izziņas, gan vienkārši aizraujošs projekts, lai satiktu cilvēkus, lai izvilktu viņus no mūsdienu telefoniem un nobildētu ar sarkanu stacionāro telefonu.
Kā tev veidojies kontakts starp tavu lasītāju un tevi? Jo tu arī dzejoļos atsaucies uz saviem draugiem, paziņām.
Nav tā, ka es to daru apzināti –
kad rakstu dzejoli, es nedomāju par lasītāju, bet pēc tam, kad jau uzrakstu, saprotu – jā, es lasītāju tiešām tā kā uzrunāju, jūtu viņu vai varbūt ceru, ka mēs satiksimies. Vai arī, rakstot kādu dzejoli, nevilšus veltu to kādam cilvēkam, ar kuru esmu komunicējusi vai kurš ir satikts.
Pēc kādas sarunas uzrakstu to dzejoli. Manā grāmatā tiešām ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir gan mani iedvesmojoši, gan devuši impulsu maniem dzejoļiem – lielos vilcienos konkrēti neatsaucos uz viņiem, bet domāju, ka viņi pārsvarā zina, kuri ir konkrētie dzejoļi. Gandrīz katrā dzejolī ir kāds cilvēks, jā.
Kas tev ir pats galvenais tādā komunikācijā?
Pats galvenais ir justies brīviem savā starpā. Vienmēr nav jābūt obligāti priecīgiem. Man patīk, ja cilvēki atzīst skumjas vai mazāk priecīgas pieredzes. Tieši tas satuvina cilvēkus – ja viens otram atzīst, ka man tur kaut kas neiet tajā vai tajā lietā. Tad nobirst tās fasādes.
Reizēm iztēlojamies, ka visiem citiem iet labāk par mani. Man galīgi negribētos, lai kādam iet slikti, vienkārši svarīgs ir tas cilvēciskais, kad sajūtu – jā, viņš arī ir cilvēks, un uzreiz tā komunikācija kļūst tuvāka, personiskāka, izjustāka.
Mēs vienkārši atzīstam, ka ne vienmēr spējam kontrolēt dzīvi un to, kas ar mums notiek – mēs esam tikai un vienīgi cilvēki, brīžiem ar vājībām, kuras ne vienmēr ir viegli pieņemt.
Iveta Ratinīka, piemēram, raksturojot savu dzejotprieku, ir sacījusi, ka viņa raksta tikai tad, kad viņa ir vai nu dusmīga, vai skumja. Kādas ir tās situācijas, kad tu raksti?
Es viņai gandrīz vai piekristu. Man bieži ir tā, ka dzīvē, kad ir ļoti pozitīvi posmi, es vairāk to izbaudu un dzīvoju, mazāk pierakstu, varbūt izņemot dienasgrāmatu – to rakstu gandrīz katru dienu, vienalga, prieks vai bēdas. Bet dzeja tomēr ir vairāk iekšupvērsta, vairāk uz refleksiju, tāpēc bieži vien ir tā, ka rudenī un ziemā gribas vairāk rakstīt, jo ir tumsa, tu mazliet no ārējās pasaules tā kā novērsies un pievērsies sev. Un tām nav obligāti jābūt skumjām, vienkārši gribas reflektēt par to, kas ar tevi notiek. Un, ja gribas reflektēt, visticamāk, tur ir sava veida melanholija, tie paši dzīves jēgas meklējumi, kaut kādi mazie kritumi, kad mēģini saprast, kas tu esi, kāpēc tu esi, kas ir mainījies, kāpēc tas ir mainījies.
Personiski pārdzīvojumi, attiecības un cilvēku vēlme vienam otru pieņemt, kas ir ļoti grūti... Un tad tu mēģini to visu analizēt, saprast un caur dzeju tas kaut kā nāk vieglāk. Vieglāk tādā ziņā, ka es paskatos sevī tieši caur rakstītu vārdu – man tā ir vieglāk.
Tu piederi pie cilvēkiem, kuri daudz mācās: divas reizes esi mācījusies Literārajā akadēmijā – tavi skolotāji bijuši gan Jānis Rokpelnis, gan Ronalds Briedis. Esi apguvusi arī dramaturģijas skolu. Ko šīs skolas un meistardarbnīcas tev ir devušas?
Ļoti daudz. Pirmkārt, piederības sajūtu dzejas un literatūras pasaulei, jo ienākt tajā bija grūtākais posms, kad tu tiešām nezini, kas jādara, lai vispār virzītos uz priekšu. Tu vari vienkārši rakstīt savus dzejoļus, bet tu nezini, kuras ir tavas vājās puses, kas tev jāattīsta vai kam jāpievērš uzmanība, un ko varbūt tieši tev iesaka lasīt, lai paplašinātu vārdu krājumu, ar ko man sākumā bija ļoti lielas problēmas. Daļēji tāpēc, ka ģimenē maz lasīja, bet, protams, uzņemos atbildību arī pati, jo ļoti vēlu sāku lasīt. Un tas viss deva man tieši to, ka sāku apzināties, ar ko man strādāt, kas man jādara, lai pilnveidotu savas literārās prasmes – cik man jālasa, kas man jālasa. Izmēģināju visus dzejas formas stilus. Un – jo vairāk tu izmēģini, jo plašāks ir tavs redzējums. Tai pašā laikā man izdevās arī nepazaudēt savu rakstīšanas stilu,
es joprojām rakstu salīdzinoši vienkārši, cerībā, ka vārdu krājums mazliet aug. Lielākoties tas viss man deva apziņu, ka man ir daudz jāstrādā ar sevi. Lai gan – skola it kā dod zināšanas, bet tai pašā laikā arī sajūtu, cik maz tu patiesībā zini. Bet tā ir ļoti svarīga atziņa, kas katram jāapgūst.
Kas ir tavi elki tieši dzejnieku vidū?
Man noteikti nav tādu konkrētu elku. Protams, kā skolotāji mani elki ir Jānis Rokpelnis un Ronalds Briedis, bet viņi raksta ļoti, ļoti atšķirīgi no manis, tāpēc nevarētu gluži teikt, ka iedvesmojos no viņiem savā rakstīšanas stilā.
Mani elki patiesībā ir gandrīz visi latviešu dzejnieki, jo es tiešām esmu tāds cilvēks, kurš no katras grāmatas paņem kādu rindu, kas var gan dzejolim iedvesmot, gan vienkārši pārsteigt tā, ka saprotu – ahā, nezināju, ka var arī tā!
Lasu gandrīz visu, kas iznāk latviešu literatūrā, un cenšos arī mazliet lasīt ārzemju literatūru.
Svarīgs ir process?
Jā, svarīgs ir process, lasīšana, iepazīšanās un arī daudzveidība. Nevarētu teikt, ka man patīk, ja raksta sarežģītāk vai vienkāršāk par mani. Man ļoti svarīgi, lai raksta atšķirīgi no manis. Piemēram, Artis Ostups, kurš ir manas trešās grāmatas redaktors – viņam tiešām ir izcils tas jaunais dzejas krājums. Tēli un poētika ir tā noslīpēti, ka cepuri nost! Es tā nevarētu uzrakstīt. Varu to novērtēt kā gandrīz ideālu dzejas krājumu. Es rakstu ļoti atšķirīgi, tā ka tur nav nekādas likumsakarības. Apbrīnoju cilvēkus, kuri raksta pilnīgi atšķirīgi...