Jānis Tomašs ikdienā rūpējas par rīdzinieku drošību – strādā par policistu.
“Man nekad nav bijis sapnis būt par dzejnieku vai sapnis izdot grāmatu, tas dabīgā ceļā notika,” stāsta Tomašs.
“Man bija savādāki sapņi, bet īsts sapnis ir tas, kas nekad nepiepildās, kuram tu tuvojies, bet tā arī nekad nepieskaries viņam… tas ir īsts sapnis.”
Policists un dzejnieks. Divas pasaules. Jānis Tomašs no Vecpiebalgas ikdienā daudz lasa un, kā pats saka, strādā divos darbos – gan Rīgas Pašvaldība policijā, gan vakaros mājās, sacerot dzeju.
“Es to saucu par otro darbu, tad es saku, ka strādāšu vēl pie dzejoļiem. Un tad arī strādāju vienkārši tā, kā tas būtu otrs darbs. Un man nav svarīgi, vai man par to maksās, vai kāds lasīs, es to vienkārši daru priekš sevis,” atklāj autors.
“Dzeja vispār ir ļoti šaura un specifiska lieta, līdzīgi kā varētu būt lidmašīnas modelīšu krāšana vai kolekcionēšana. Tas ir kas tāds, kas ļoti, ļoti šauram lokam interesē. Līdz ar to ne visi interesējas un ne visi zina,” stāsta Tomašs.
Par citu autoru darbiem viņš saka:
“Man vispār patīk teksti, kuros ir poēzija ļoti daudz iekšā, es nevaru, man garlaicīgi lasīt parastus vienkāršus tekstus, līdzīgi kā žurnālos raksta visādas intervijas, tādas es nekad nelasu.
Mani vispār neinteresē cilvēku privātās dzīves. Bet es lasu tekstus, kuros ir… ļoti daudz dzejas valoda tiek izmantota tieši daiļliteratūrā. Vēl man ļoti patīk latviešu literatūra 20.gs, 19.gs. beigas, sākot ar Blaumani.”
Jānis Tomašs savam otrajam dzejoļu krājumam devis nosaukumu “Smagatlētika”. Tā saucoties krājuma pirmais dzejolis, kas tapis uzreiz pēc pirmā krājuma “Melnie darba cimdi” iznākšanas, kas 2017. gadā ieguva vairākas balvas, to skaitā “Kilograms kultūras” balvu literatūrā.
