Velta Sniķere dzimusi 1920. gada 25. decembrī, uzaugusi neatkarīgajā Latvijā, taču kopš 1946. gada dzīvo Londonā. Studējusi filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē un salīdzinošās reliģijas "King’s College" Londonā. Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece, aktīvi darbojusies starptautiskajā PEN klubā un Britu līgā Eiropas brīvībai ("British League of European Freedom"). Viena no organizācijas "British Wheel of Yoga" dibinātājām. 2004. gadā saņēmusi Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda balvu, 2007. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, pērn saņēmusi Latvijas Literatūras mūža balvu.
Telefona sarunā ar Latvijas Radio raidījumu “Kultūras Rondo” dzejniece atklāja, ka viņa turpina rakstīt: "Es rakstu vēstules, dažādas problēmas filozofiskas, manas pārdomas, kas attiecas uz vietām un laiku, arī notiekošo visapkārt. Es neesmu rakstījusi dzejoli. Tas attiecas uz jogu un visādām citādām filozofijām.”
Jautāta, vai ziņas par pandēmiju viņu ietekmē, dzejniece stāstīja, ka domām par pandēmiju viņai nav laika: “Man pietiek nodarboties ar savām domām un ar saviem cilvēkiem, ar kuriem es apmainos ar domām. Tie lielākoties ir jau seni, man tuvu stāvoši jogas skolnieki, ar kuriem mēs turpināt diskutēt, un arī citi cilvēki, piemēram esmu daudz sarakstījusies ar Zigmundu Skujiņu un Dzintaru Kornu.”
Viņa atzīmēja, ka esošajā situācijā jāuzticas speciālistiem:
“Es domāju, ka būtu jātic zinātniekiem un ārstiem, kas pārzina, kā slimības norit un kā tās turpinās, nevis baumu izplatītājiem.”
Velta Sniķere telefona sarunā arī stāstīja par savu dzejoļu rašanās procesu: “Man ļoti bieži nāk inspirācija no augšas. Tas dzejolis jau pienāk gatavs, atliek tikai uzrakstīt. Es viņu neizdomāju, viņš pats izdomājas un piebrauc pie manis. Otrs veids ir, ja man ir kāda problēma, ko grūti šķirstīt, tad es varu par to rakstīt dzejoli, lai to izpētītu. Tur ir mans teiciens, ka dzeja ir esmē urbšanās skaidas. Es vēl varu pateikt, ka vienmēr piemin manu oriģinalitāti – cilvēki ir teikuši, ka man nebūs tādu, kas man seko manas oriģinalitātes dēļ.
Oriģinalitāte rodas no patiesīguma precizitātes.”
Veltas Sniķeres daiļrade pēdējos gados lasītājiem bijusi pieejama, pateicoties apgādam “Mansards” – tajā iznācis gan krājums “Husks” un viņas darinātie dainu atdzejojumi, gan arī krājums “Pieredze”, kurš iznācis tieši pirms 10 gadiem.
Apgāda vadītājs, literatūrzinātnieks Jānis Oga iepazinis dzejnieci arī tuvāk. Viņš stāstīja, ka pirmā satikšanās ar dzejnieces darbiem bijusi studiju laikā. Pētot Erika Ādamsona darbus, viņš arī sastapies ar Ilmāra Bastiāna “Pašvēsturi”, kurā aprakstītas ballītes, kas notikušas Veltas Sniķeres vecāku mājā Mežaparkā un kur bijis arī Eriks Ādamsons.
“Velta Sniķere tolaik šķita kā tāls nesasniedzams vēstnesis no skaistajiem pirmskara gadiem,” atzīmēja literatūrzinātnieks.
2005. gadā pēc Zigmunda Skujiņa kopoto rakstu iznākšanas apgādā “Mansards” uz izdevniecību atnāca dzejnieces vēstule. Šī vēstule sāka saraksti starp abiem dzejniekiem, kura turpinās vēl šodien. 2006. gada 18. novembrī Jānis Oga Veltu Sniķeri satika Londonā, kur viņi nodibinājuši kontaktus.
Rakstnieks Anšlavs Eglītis nodēvējis Veltas Sniķeres dzejoļus par buramvārdiem. Vai tas nozīmētu daudz ciešāku savu sakņu izjūtu, iedziļināšanos arhetipiskajos motīvos, pasaules kņadu un aktuālās norises atstājot nostāk?
Jānis Oga stāstīja, ka Veltas Sniķeres dzeja sakņojas ne tik daudz literārajās ietekmēs, kā divās citās pasaulēs: “Viena ir folkloras pasaule, un otra ir viena no viņas pamatnodarbēm – joga.
Kāds cits ir minējis, ka Velta Sniķere debitējusi un rakstījusi tā, it kā pasaule un dzeja pirms viņas vispār nebūtu pastāvējusi.
Tas ir tas skaistais, kas ir pateikts. Viņas dzeja ir kas tik svaigs un pārsteidzošs, ka tā šķiet kā jauna pasaule.”
Oga arī atklāja, ka viņam saistošākā šķiet Veltas Sniķeres dzeja, kura tikusi vismazāk aprakstīta un izdota.
“Ārpus šī Veltas Sniķeres lakonisma un buramvārdu tipa, mantru tipa darbiem tas, kas mani ļoti personīgi uzrunā, tā ir viņas daiļrades otra puse, kas ir sabiedriski aktīva un politiska dzeja. Tā līdz šim nav ne analizēta, ne arī apkopota,” skaidroja Oga.
Literatūrzinātnieks arī stāstīja, ka, viņaprāt, dzejniece gan latviešu literatūras vēsturē, gan latviešu literatūrzinātnē un Latvijas ārpolitikā un sabiedriskajā kustībā ir nenovērtēta.
“Es nedomāju, ka tas ir speciāli vai ļaunprātīgi. Tāds ir mūsu steidzīgais laikmets, un mēs jau paši zinām, ka arī citus ārkārtīgi spilgtus un nozīmīgus trimdas kultūras darbiniekus – ne tikai rakstniekus, bet arī aktierus, komponistus diplomātus –, mēs minam salīdzinoši mazāk nekā tos cilvēkus, kuri darbojas šeit pat un par kuriem skolā mācījās gan mūsu vecāki, gan mēs paši,” teica Oga.
Nesen notikušajā Veltas Sniķeres simtgadei veltītajā zinātniskajā un radošajā konferencē aizsākts dzejnieces darbu un personības un sabiedriskā snieguma novērtējums. Pēc konferences iecerēts publicēt arī rakstu krājumu, kura mērķis ir popularizēt un mudināt pētīt un rakstīt zinātniskus darbus par Veltu Sniķeri.
“Nupat notikušajā konferencē Vaira Vīķe-Freiberga izteicās, ka Veltas Sniķeres 1961. gada krājums “Nemitas minamais” uzlūkojams savā ziņā par tādu latviešu dzejas destilātu, savijot kopā gan folkloras iespaidus, gan krāšņo 1930. gadu dzeju un turpinoties ar trimdas dzeju un Elles ķēķi. Visinteresantāk tomēr būtu skatīt Veltas Sniķeres dzeju tieši tā laika gan trimdas, gan okupētās Latvijas dzejas kontekstā, nemeklējot ietekmes, bet norādot uz kopējām interesēm, kas nenoliedzami ir,” atzīmēja Oga.
