Baumaņu Kārli vairums pazīst kā mūsu himnas "Dievs, svētī Latviju!" autoru. Vien šaurākam personu lokam zināms, ka Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabājas Baumaņu Kārļa (1835–1905) un Krogzemju Mikus (pseidonīms Auseklis, 1850–1879) sakārtoto dziesmu rokraksti trīs burtnīcās, kas veido krājumu ar nosaukumu "Dziesmu vītols". Tas publicēts izdevniecībā “Musica Baltica”.
Krājumu bija iecerēts publicēt 1879. gadā, bet nav atrastas dokumentāras ziņas par neizdošanas iemesliem. Ar skolotāja, diriģenta, latviešu mūzikas entuziasta Jāņa Erenštreita gādību "Dziesmu vītols" ir nācis klajā mūsdienu veidolā, balstoties uz manuskriptu un saglabājot literārā teksta oriģinālrakstību.
Jānis Erenštreits Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzina, ka darbs pie krājuma sastādīšanas līdzinājies mūzikas arheoloģijas meklējumiem:
“Es zinu, ka arheoloģijā arī ar baltiem cimdiem darbojas, man bija kaut kas līdzīgs, jo ieraudzīt tādu pabiezu, vairāk nekā simt gadus gulējušu dziesmu krājumu, – verot to vaļā, sirds ietrīsējās.”
No “Skolas kokles” līdz “Dziesmu vītolam”
Krājuma rašanās vēsture saistīta ar 19. gadsimta beigu noskaņu, kurā latviskai identitātei latviešu intelektuāļu starpā bija liela nozīme.
“Tad mums ir jāatceras, ka tas bija laiks ar ārkārtīgi spēcīgām latviskām personībām, Atis Kronvalds bija sasaucis skolotāju kongresu, par dziedāšanu skolās tiek īpaši runāts un tiek dots uzdevums laist klajā dziesmu krājumu, kas būtu noderīgs skolām, biedrībām. Toreiz kori visi darbojās pie noteiktām biedrībām,” stāstīja Ernštreits. “Nav tā, ka līdz tam nekas nebija izdots un nebija galīgi, ko dziedāt, bet tas bija tāds spējš pavērsiens. Tā pamatā Ausekļa dzirdīgās ausis un Baumaņu Kārlis, kā arī apstākļu sakritība, ka Baumaņu Kārlis bija labi iekārtojies Pēterburgā, viņš bija labi situēts cilvēks, un savukārt Auseklim visādi gāja, līdz beidzot viņš palika bez darba un devās uz Pēterburgu. Baumaņu Kārlim bija plaša sirds vai dāsnums, un viņš būtībā daļēji ņēma Ausekli savā paspārnē. Un tā sākās viņu kopdarbība.”
Kopš 1940. gada, kad tika likvidēta Rīgas Latviešu biedrība, dziesmu krājuma manuskripts glabājies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Izdevuma “Dziesmu vītols” literārā konsultante Velga Kince uzsvēra tieši Ausekļa ieguldījumu krājuma tapšanā.
“Sākums bija tāds, ka ir Ausekļa vēstule, kur viņš pasaka darba sākumu. Viņš bija idejas iniciators, un patiesībā Baumaņu Kārlis tikai pēc tam piestrādāja kā komponists un vēlāk pārņēma to lielo darbu. Sākumā krājumam bija ar citu nosaukumu – “Skolas kokle”."
1875. gada pavasarī Auseklis rakstīja, ka krājums ir pilnīgi gatavs. “Skolas kokle” aptvēra 50 dziesmas, lielākoties tautas dziesmas un arī dažas citas dziesmas. Šis krājums bija pilnīgi bez reliģisku dziesmu daļas, kāda bijusi līdz tam skolas grāmatās,” skaidroja Velga Kince.
Viņa arī stāstīja, ka krājumā apkopotās dziesmas gan tikušas labotas, gan arī ceļojušas cauri laikam un dažādu komponistu apdarēm, taču galvenais mērķis ir bijis saglabāt krājuma autentiskumu.
“Mēs pieturējāmies pie principa, ka mēs saglabājām to, kas krājumā ir, uzskatot to par savu vērtību, kaut arī daži teksti izklausās mazliet dīvaini.
Kaut vai tā pati “Gaismas pils”, tur ir “kurģa lauks” un “vērgu važos”, nevis “vergu valgā” un vēl dažas lietas,” skaidroja Velga Kince. “Starp citu, Auseklim, sākotnēji bija “Kur nu iraid svētie dievi” un tur tas ir svītrots, izlabots, bet ne ar viņa roku, un šodien ir “Kur palika sirmie dievi”. Baumaņu Kārlis ir ņēmis visus deviņus Ausekļa pantus, kur Jāzeps Vītols, divdesmit trīs gadus vēlāk tikai septiņus, tas bija ietverts viņa kompozīcijas domā. Tā kā šeit ir salīdzinājums. Un ir vēl citi tādi gadījumi.”
Vērtīgs kultūrvēsturisks materiāls
Diriģents Ārijs Šķepasts savukārt stāstīja, ka bijis interesanti redzēt pirms tam nesastaptu materiālu. Krājuma iznākšana būšot skaists ieguvums ne tikai speciālistiem, bet arī koru repertuāriem.
“Tautas dziesmu laukā noteikti koriem būs, ko paņemt. Būs interesantas lietas, ko viņi savā programmā nebūs nekad redzējuši. Tautasdziesmu apdaru jomā Baumaņu Kārlis ir izdarījis lielu darbu. Gan trīsbalsīgi sabalsojis dziesmas, tas tieši 5.–8. klašu koriem ļoti labi noderēs kā ļoti jauks izpildāmais un mākslinieciskais materiāls,” stāstīja Šķepasts
Arī Jānis Erenštreits bija optimistisks par “Dziesmu vītola” tālāko ceļu.
“Es domāju, ka spektrs ir diezgan plašs, skolas bērniem noteikti, pat jaunākiem, interesanti būs iepazīties ar kanonu klāstu, tikai skolotājiem būs mazliet jāpaskaidro, jo tur ir pēkšņi emocionāli zibšņi, ko Baumaņu Kārlis pārvērtis mūzikā. Tur nāk savi stāsti līdzi, bet tas izdevumā ir labi aprakstīts,” stāstīja Erenštreits. “Savukārt skolām, 5.–8. klašu korim tur ir, ko dziedāt, bet es domāju, ka ļoti svētīgi būtu izdevumā ieskatīties jaunajiem kordiriģentiem un augstskolu studentiem – vienkārši kā kultūrvēsturiskā vērtībā. Vispār visiem būtu interesanti salīdzināt, kā vienu un to pašu Ausekļa dziesmu traktējis viens vai otrs komponists, šajā gadījumā Baumaņu Kārlis.
Tas ir samērā vērtīgs kultūrvēsturisks materiāls, par kuru vajadzētu zināt gandrīz katram.”
