Pats atmiņā nesenākais un spilgtākais latviešu literārās pasaules notikums, kas pievērsās mūsu vēsturei, bija Latvijas vēstures romānu sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, kurā 13 latviešu rakstnieki, uzņemoties katrs savu nosacītu Latvijas 20. gadsimta vēstures periodu, izveidoja 13 romānus. Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji” arīdzan bija visjaunākais, kas pievērsās dzīvei Latvijā Hruščova atkušņa laikā.
Neskatoties uz to, Daces Rukšānes jaunākais romāns, kas ir jau vienpadsmitā rakstnieces grāmata, šo pagājušā gadsimta gadu atainojumā ir ievadījis jaunas vēsmas, jo par šo mūsu nesenās vēstures periodu niansēti un daudzslāņaini stāsta caur divu sieviešu - mātes Emīlijas un meitas Meldras - acīm 50.-60. gadu Liepājā. Romāna galvenā sižetiskā līnija pievēršas gan abu sieviešu savstarpējām sarežģītajām attiecībām, gan katras attiecībām ar apkārtējo pasauli,
taču tā visa epicentrā ir “krieva āda” ar jautājumu – kas ir savējais un kas ir svešais?
"Cuir de Russie"
“Krieva ādā” Dace Rukšāne simbolisku nozīmi ir piešķīrusi vairākām svarīgām savas dzīves sastāvdaļām, un smaržām šajā stāstā patiesi ir milzīgs spēks – šķiet, ka to simboliskumam pat ir vara pār Emīlijas likteņa sarežģītajiem stūrakmeņiem. Emīlijas attiecības ar vīriešiem ir šī stāsta pats epicentrs – skaudrā veidā tiek atklāts tas, ko padomju laika sievietei nozīmēja būt šķietami neatrisināmās mīlas krustcelēs.
Tieši smarža ir tā, kuras spēkā slēpjas romāna nosaukuma dualitāte – no vienas puses, "ādas" jēdziens tiešā veidā atbalso to, ko Emīlija izjūt pret vīriešiem viņas dzīvē. Romāna sākumā par karā zudušo pirmo mīlestību viņai atgādina leģendārās “Chanel” smaržas “Cuir de Russie”, kas mūsdienās nu kļuvušas “par sasodītu mītu, gluži kā visa mūsu senču pagātne”. Vēloties izrauties no lauku dzīves, Emīlija nolemj kopā ar meitu doties uz Liepāju līdzi mūrniekam Vilim, kur smaga darba rezultātā ģimene tiek pati pie savas mājas, kura nebūt nav salīdzināma ar puspagrabu, kādā tika dzīvots līdz tam. Neskatoties uz to, Emīliju pret Vili nekas kripatu skaistāks nesaista, par ko liecina arī tas, ka likumīgi pielaulātā vīra āda pēc Emīlijas vārdiem ir “bāla un smird pēc nedēļu veciem sviedriem”.
Dalot gultu ar netīkamo Vili, Emīlijas pelēkajā dzīvē notiek jo straujš pagrieziens, kad tajā ienāk precētais Vitālijs, kura āda smaržo “pēc vaskotiem zābakiem, zirga kakla un tabakas”
un kurš Emīlijas sirdī uzbur jau sen aizmirstas patiesas mīlestības liesmu, “Cuir de Russie” smaržu burvībai viņas acīs iemantojot kādreizējo vērtību. Tikai, ak, Vitālijs ir krievs, un “Cuir de Russie” tulkojumā tā arī nozīmē – “Krieva āda”.
Mīlestības nepakļāvīgā daba attiecībās ar aizliegto “krieva ādu” savukārt atklāj romāna nosaukuma otru pusi – padomju sabiedrības uztverē Emīlija pavisam noteikti staigā pa nedrošu virvi, riskējot kļūt par “pērkamu ādu” jeb “tautas nodevēju” gan savās, gan apkārtējo acīs.
Komunisms bērna acīm
Daudzajos gados, kas “Krieva ādā” ātriem soļiem rit uz priekšu, pamazām sāk pieaugt arī Emīlijas meita Meldra. Tas dod iespēju uz komunismu palūkoties mazliet citādāk – caur augoša bērna acīm. Nākamo paaudžu pārstāvjiem, arī man, tas mazākā vai lielākā mērā spēj sniegt skaudru priekšstatu par to, ko nozīmē pieaugt ar apziņu, ka ideja par brīvu Latviju nav pat ar pušplēstu vārdu apspriežama. Meldrai pieaugot, viņas dzīves uztverē arvien vairāk apstiprinās – "tik daudz tas karš un juceklis ir izpostījis – cilvēki bez pagātnes, tikai ar likteņiem", un tieši tā viņas acīm tiek iepazīta apkārtējā pasaule.
Esot bērnam, Meldra uztver komunismu par pašsaprotamu un nevainīgu, taču, meitenei pieaugot, komunisma izsludinātie mērķi sāk kļūst aizvien svešāki, un viņa pati kļūst aizvien izteiktāk rusofoba.
“Draugi krievi, nopietni? Nu nē!” – tie ir meitenes vārdi pirms došanās ekskursijā uz Ļeņingradu. Nevar jau vainot. Liepāja kalpo kā izcils piemērs tam, kas tajā laikā risinājās visā Latvijas PSR – ar uzviju kā ikvienā cilvēkā, tā valstī kopumā ar varu tika dēstīta pārkrievošanās kultūra un cenzūras kults.
Neskatoties uz to, Meldras dzīves ritējumā atklājas tas pats, ko reiz nācās pieredzēt arī viņas mātei Emīlijai – sapņu sagrūšana acu priekšā, vienas sapnim esot kļūt par parfimēri, otrai – par bioloģi. Dzīve komunismā sagrāva daudzas dzīves un sapņus, taču personīgajai pieredzei un dzīves skatījumam likteņa ritējumā ir milzīga nozīme. Kā jau romānā teikts – “likteņa izlēcienus neviens nespēj paredzēt – kādam tas tikai aizliek kāju priekšā, kādu citu noslauka no zemes virsas". Milzīgu plaisu šajā stāstā starp māti un meitu veido krasi atšķirīgie dzīves līkloči – Emīlijai sveša vara atņem pirmo mīlestību un sapni kļūt par parfimēri, taču viņa spēj dzīvot ar apziņu, ka atsevišķu cilvēku nodarītajā nav iespējams vainot visu tautu, iemīlot krievu un krievu vidū atrodot arī draugus.
Tikmēr Meldra savos sagrautajos sapņos vaino gan pašas māti, gan visu pastāvošo sistēmu kopumā, pēdējam pilienam esot viņas mīļotā Valža nonākšanai čekas rokās.
Vienai ģimenei viens dzīvoklis – Padomju Savienības spogulis
Noplukušu mājokļu un komunālo dzīvokļu Hruščova laika Latvijā bija tik daudz kā sēņu pēc lietus, un paši latvieši to uz savas ādas izjuta visvairāk. Laika gaitā arvien vairāk un vairāk cilvēku sāka saprast, ka tiekšanās pēc komunisma izsludinātajiem mērķiem ir kā neizbēgama skriešana sienā… pat tie, kuri pirms tam bija tai kvēli ļāvušies. Tiecoties pēc labas dzīves, daudzu mērķis bija sev un savai ģimenei iegūt reti iespējamo atsevišķo dzīvokli – ne visiem pietika spēka un līdzekļu, lai uzbūvētu tiem laikiem pietiekoši labu māju, kā tas bija ar Emīlijas ģimeni. Galu galā komunālajos dzīvokļos vienkopus nācās dzīvot daudziem cilvēkiem, nereti arī ar svešiniekiem; protams, tur valdīja saspiestība un neērti dzīves apstākļi. Neskatoties uz to, iegūt sev un savai ģimenei atsevišķu dzīvokli nemaz nenozīmēja krasi uzlabot savus dzīves apstākļus – jā, nebija jādzīvo ar svešiniekiem, taču bija jādzīvo tajā pašā saspiestībā un neērtībā, iespējams, vien citā rajonā un citā ēkā, ja vien par kādiem sevišķiem nopelniem neizdevās izcelties svešās varas acīs – tas jo spilgti izpaužas arī “Krieva ādā”.
Ironiski, taču šķietamā pārticība un svešās varas labvēlība bieži vien bija gluži kā Padomju Savienības spogulis, kas tik daudz ko parādīja teicamā gaismā no ārpuses, kamēr iekšpusē it viss turpināja trūdēt arvien vairāk.
Šeit vieta minēt vēl ko, kam romāna autore piešķīrusi simbolisku nozīmi – ērglis šajā stāstā ir ne tikai kā īpašs spēka un šķīstības simbols Meldras dzīvē.
To laiku brīnums, labs automobilis, šajā gadījumā karalaika vācu automašīna “Adler”, ko savā īpašumā par paveikto mūrnieka darbu saņem lepnais Vilis, no ārpuses ir gluži tikpat cēla kā putns, kura vārdā automobilis ir nodēvēts, taču tā mīkstie sēdekļi, kā vēlāk izrādās, ir polsterēti ar nometnēs noslepkavoto ebreju matiem.
Neviennozīmīgs ļaunums
Nav būtiski, ka romānā aprakstīto mūsu valsts vēstures periodu un mūsdienas šķir vairāk nekā pusgadsimts. Galvenā šajā stāstā ietvertā ideja ir par to, ka krievi nav viennozīmīgs ļaunums, un šis problemātiskais un divējādi vērtējamais jautājums arī Latvijas sabiedrības uztverē joprojām ir ārkārtēji aktuāls. Starp Latvijas vēstures lappusēm daudzas ir tādas, kas ar negatīvu pieskaņu ir saistītas ar krievu tautu un par kurām latvieši nevēlētos atminēties, liekot uzsvaru uz svešo varu maiņām un okupācijām. Šo vēsturisko norišu iespaidā latvieša mentalitāte laika gaitā ir veidojusies, mazākā vai lielākā mērā audzējot aizdomīgumu un noraidījumu pret ikvienu krievu tautības pārstāvi, uzskatot to kā draudu, vērstu gan pret latviešu tautas, gan zemes unikalitāti un neatkarību. No vienas puses, tas ir pašsaprotami, no otras puses – nevajag visus kaķus grūst vienā maisā.
Romānā gan, kā jau saprotams, Emīlija un Meldra atrodas katra savā frontē – ja māte krievu tautības cilvēka izvērtēšanā aizspriedumus spēj nolikt malā, meitai it viss ir vien melnos un baltos toņos tīts.
“Krieva ādā” par 50.-60. gadiem teikts – “vissliktākais esot nevis paši krievi kā tādi, bet intensīvā latviešu pārkrieveļošanās; kolīdz pārejam uz krievu valodu tāpēc, ka viņi nav spējīgi vai negrib mācīties latviski, mēs esam pilnībā okupēti".
Taisnība vien tur bija un būs – no dažādām savstarpējās saskarsmes kļūdām ir jāmācās kā krieviem, tā latviešiem. Arī man, esot latvietei un dzīvojot 21. gadsimta Latvijā.
