ES balvas literatūrā Latvijas žūrijas pārstāve Renāte Punka atklāj, ka viens no balvas mērķiem ir mēģināt pavērt balvas laureātiem ceļu uz ārzemju tirgu: "Iepriekšējie laureāti ir izdoti daudzās valstīs. Viņiem ir bijis jābrauc un jāstāsta par Latviju, par Latvijas literatūru, par savu radošo procesu. Autoram tas pēc tam ir diezgan smags darbs un lieli pienākumi. Mēs nevaram uz šo balvu lūkoties kā uz tādu eksperimentālo laboratoriju, jo mums ir jāorientējas uz to, ka
šiem darbiem tomēr ir jāpasaka kaut kas par Latviju un tajā pašā laikā tiem ir jābūt kaut kādai vispārcilvēciskai kvalitātei, kas būs saprotama un rezonēs arī ar ārvalstu lasītājiem.
Grāmata, kura saņem balvu, atbilst kritērijiem, kurus es pieminēju. Man šķiet, ka gan sižets, gan vēstījums ir ļoti vispārcilvēcisks."
Eiropas Savienības balva literatūrā izveidota 2009. gadā, lai veicinātu Eiropas jauno rakstnieku atpazīstamību. Balva iekļauj 41 valsti, kas piedalās programmā "Radošā Eiropa" ("Creative Europe"). No katras valsts tiek apbalvots viens autors, ik gadu izvērtējot trešo daļu no dalībvalstīm. Tādējādi reizi trīs gados konkursā tiek pārstāvēta katra valsts.
Šogad tika izraudzīti kandidāti no 14 valstīm – Albānijas, Armēnijas, Bulgārijas, Čehijas, Islandes, Latvijas, Maltas, Moldovas, Nīderlandes, Portugāles, Serbijas, Slovēnijas, Tunisijas un Zviedrijas – taču balvas žūrijas ieskatā Moldovas kandidāti neatbilda balvas nolikumam, tādēļ šīs valsts autoriem balvu šogad nepiešķīra. Pilns laureātu saraksts pieejams balvas mājaslapā.
Vēl bez Lauras Vinogradovas no Latvijas balvai tika izvirzīta Jana Egle ar grāmatu "Dzimšanas diena", Rasa Bugavičute-Pēce ar "Puika, kurš redzēja tumsā" un Svens Kuzmins ar "Hohma".
Vinogradovas darbs "Upe" ir garstāsts, kuru izdevēji "Zvaigzne ABC" raksturo kā "smeldzīgu, emocionāli bagātu un literāri augstvērtīgu vēstījumu par savas vietas un piepildījuma meklējumiem dzīvē." Grāmatas galvenās varones Rutes dzīve ir labklājīga, tomēr tajā ir iestājies tukšums, kuru arvien lielāku un neciešamāku dara atmiņas par skarbo bērnību, ilgas pēc sen pazudušās māsas, sāpīgas domas par māti, kas atrodas cietumā, neprasme atvērties pašiem tuvākajiem cilvēkiem, arī vīram Stefanam. Tēvu Rute nekad nav pazinusi, taču, kad viņš mirst, atstājot meitai mantojumā lauku māju pie upes, Rute bēg uz turieni – bēg no pilsētas, no cilvēkiem, pati no sevis.
