Aktierim Artūram Skrastiņam tolaik vēl topošā teātra kritiķe Līvija Dūmiņa piedāvājumu uzrakstīt grāmatu izteica 2004. gadā. Dailes teātra simtā jubileja un paša aktiera divdesmit piecu gadu skatuves jubileja bija iemesls pabeigt sešpadsmit gadu darbu
"Es tobrīd strādāju ar kultūru un teātri nesaistītā darbavietā, man ļoti pietrūka teātra, radošā darba, un es domāju, ka varētu rakstīt grāmatu. Tad, kad es domāju, par ko, man bija skaidrs, ka tas būs aktieris, jo mani interesē, kā aktieris ir uzbūvēts. Kas ir tas, kas cilvēkam liek gribēt kāpt uz skatuves, tēlot. Un šī grāmata ir tāda aktiera pētniecība," par laiku pirms 16 gadiem, kad izlēmusi rakstīt grāmatu, stāsta Līvija Dūmiņa.
Viņa neslēpj, ka tajā laikā jūsmojusi par Artūru Skrastiņu un uzskatījusi, ka viņš ir labākais Latvijas aktieris.
"Es viņam piezvanīju un teicu, ka es vēlētos ar viņu aprunāties. Mēs satikāmies, un es viņam izstāstīju to savu domu par grāmatu. Tad sākās pirmās sarunas," par pirmsākumu turpina Līvija Dūmiņa.
Protams, grāmata nav tikai jūsma, bet arī kritisks skats uz aktiera paveikto. Grāmatā Līvija Dūmiņa piedāvā lasītājiem ielūkoties aktiera radošajā telpā – Spogulijā, kur Artūru Skrastiņu raksturo viņa kolēģi teātrī, kino, kā arī draugi un ģimene.
"Protams, ka es skatījos vērtējoši, mēs arī par to esam runājuši. Man arī ir grāmatas nodaļa “Kā parasti labs". Ir tā, ka no viņa gaida un ne vienmēr sagaida. Un arī man tā ir bijis. Un tad rodas jautājums, kāpēc, un viņš arī godīgi atbildēja," atklāj Līvija Dūmiņa.
Grāmatas autore arī atzīst, ka aktieris bijis ļoti pretimnākošs sarunās.
"Mēs jau sākumā vienojāmies, un tas arī bija viņa uzstādījums, ka nav vērts, ja mēs nebūsim atklāti un godīgi," bilst Līvija Dūmiņa.
"Viņš stāstīja diezgan atklātas lietas, un man pat likās tā – tiešām, un es to drīkstēšu rakstīt.
Jo man ir pieredze kā žurnālistei, kad man izstāsta, bet saka: bet tas nav publicēšanai. Bet tiešām, gods kam gods, arī tad, kad grāmata bija uzrakstīta, manuskripts, un es to iedevu Artūram, – es domāju, kas nu tagad būs, ko viņš teiks. Nē, viņš sevi necenzēja."
Skaidrojot grāmatas nosaukumu, Līvija Dūmiņa atklāj, ka spoguļa ideja bijusi skaidra diezgan ātri.
"Kad es sāku vākt materiālus kopā un veidot kompozīciju, sapratu, ka kaut kas nav. Veidojas ne tā, kā man patika. Vienā brīdī sapratu, ka visi viņa nospēlētie tēli ir dzīvi, un viņi visi tajā telpā, tajā “spogulijā” ir. Ne visi, bet viņi sāka uz mani reaģēt, dažs slēpās, dažs nāca pretī ļoti bravūrīgi, dažs man bija ļoti jāmeklē. Bet tā ir tā mūsu kopīgā telpa, kurā ir viņa nospēlētie tēli, kurā mēs ejam kopā un piedzīvojam to vēlreiz," atzīst Līvija Dūmiņa.
Līvija Dūmiņa vairāk grāmatā runā par Artūra Skrastiņa lomām teātrī, mazāk – par kino, jo atzīst, ka nav kino speciāliste.
Tāpat grāmatu papildina dažādi sadzīviski stāsti, kas parāda arī nedaudz everģēlīgu Artūru Skrastiņu, kādu nemaz nepazīstam.
"Viņa sākotnējā vēlme, kad sākām runāt par grāmatu un fantazēt par to, kāda tā varētu būt, viņš teica, ka gribētu, lai tas ir kā piedzīvojumu romāns, ko es viņam neapsolīju, bet tie viņa piedzīvojumi, ar kuriem viņš dalījās, protams, tos mēs iekļāvām, jo tas ir vienkārši ļoti interesants stāsts. Arī tas, kā viņš to pasniedz, ir, manuprāt, ļoti saistoši lasāms," atzīst Līvija Dūmiņa.
Grāmatā draudzīgas ironijas nianses ienes mākslinieces Ilzes Vītoliņas ilustrācijas. Bet atmiņu stāsti un aktiera līdzšinējo lomu izvērtējums simboliski noslēdzas ar vārdu “Starpbrīdis!”
Līvijas Dūmijas grāmatu “Artūra Skrastiņa Spogulija” izdevis apgāds "Zvaigzne ABC". Grāmatas atvēršanas svētki notiks 28. septembrī Dailes teātrī.
