Madara Jangališeva pēc izglītības ir skolotāja un jau piekto gadu dzīvo Portugālē. Līdz Covid-19 pandēmijai viņa vadīja nodarbības bērniem angļu valodā, bet pašlaik audzina četrus gadus veco meitiņu un lasa viņai grāmatas tāpat kā Madarai bērnībā lasīja vecāki.
“Labā krustmāmiņa mums ar meitu laiku pa laikam atsūta grāmatas kā dāvanas, ko es lūdzu savai ģimenei, lai atsūta latviešu valodā. Īpaši jau bērnu grāmatas, lai varu meitai labāk iemācīt latviešu valodu. Grāmata ir viena no tām būtiskajām lietām, kas palīdz apgūt valodu, paplašina to. Šādi es viņai varu lasīt priekšā īstu grāmatu, rādīt bildes, un tas strādā daudz labāk, nekā tikai runājot vai rādot multfilmas,” bērnu grāmatu īpašo nozīmi svešumā raksturo Madara.
Bet pašas priekam viņa lasa naktīs, kad pārējie guļ un apkārt ir kluss. Lasa gan angliski, gan no Latvijas atsūtītās grāmatas, bet nesen atklājusi sev arī bezmaksas e-grāmatas latviešu valodā, par kurām daudzi, iespējams, nemaz nezina. Tas ir pakalpojums, kas visiem reģistrētajiem pašvaldību publisko bibliotēku lietotājiem piedāvā bez maksas lasīt e-grāmatas tiešsaistē virtuālajā bibliotēkā “Trešais tēva dēls” jeb “3td.lv”.
Grāmatas uz naktsgaldiņa
"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.
Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.
Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.
Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.
«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.
“Ir daudzi plusi, un ir arī vairāki mīnusi, ko esmu pamanījusi. Esmu jauna lasītāja, un arī pati sistēma jau nav pārāk sena un plaša. Bet to noteikti būtu nepieciešams pilnveidot,” saka Madara. E-bibliotēkā viņa labprāt redzētu plašāku grāmatu izvēli, bērnu grāmatās – iespēju aplūkot arī ilustrācijas, ne vien tekstu, un “izņemt” grāmatu uz ilgāku laiku nekā bibliotēkas noteiktās divas nedēļas ar vienu pagarinājumu.
Madarai nav specializēta e-grāmatu lasītāja, viņa lasa telefonā, un tas ātri nogurdina acis. Tomēr vēlme lasīt esot lielāka par šo neērtību, un pašlaik viņa bibliotēkā paņēmusi jau trešo e-grāmatu – Zanes Zustas un Diānas Zandes “Tarakāni manā galvā”.
“Tu lasi un saproti, ka viens otrs no šiem tarakāniem mīt arī tavā galvā. Izlasot psiholoģes padomus, kas ir kā atbildes vēstules šīm sievietēm, ir viena otra detaļa, ko tu pamani – jā, tas īstenībā varētu strādāt!” stāsta Madara. Kādu fragmentu no šīs grāmatas gan nolasīt izrādās pagrūti – “Trešā tēva dēla” e-bibliotēkas sistēmā vismaz mobilajā telefonā ir grūti ātri atšķirt pareizo lapu vai ielikt kādu grāmatzīmi.
Tāpēc citātam Madara izvēlas citu – fizisku – grāmatu, kas nesen lasot sagādājusi bezgala daudz prieka. Tā ir krustmātes atsūtītā armēņu izcelsmes krievu rakstnieces Narinē Abgarjanas 2010. gada grāmata “Maņuņa” par bezrūpīgām bērnu dienām padomju mazpilsētiņā.
“Mani šī grāmata laikam piesaistīja ar to, ka es saskatīju tik daudz līdzību starp šīm nerātnībām un blēņām, ko meitenes dara, ar to, ko es pati savā bērnībā darīju. Es atpazinu tās mazās meitenes arī sevī, un mazo Maņuņu redzu arī savā meitā ar dažādiem nedarbiem, ko viņa ir sastrādājusi,” smaidot teic Madara un nolasa fragmentu no kāda stāsta, kur mazās meitenes kādā žurnālā saskatījušās poļu skaistules un nolemj, ka arī grib par tādām kļūt. Ar ko sākt? Vispirms ir jānoskujas.
“Viņas ir ielavījušās vannasistabā, izvilkušas visus piederumus, – redzējušas, ka ar tiem tēvocis darbojas, un atdarina visu. Ir noskuvušas sev rokas un tagad grib noskūt arī plīša zaķīti, jo gribas taču redzēt, kā izskatās pliki zaķīši,” kontekstu paskaidro Madara.
"Diemžēl atšķirībā no mums zaķītis nebija tik viegli noskujams. Lai kā pūlējāmies, spalva turējās cieši kā pielīmēta. Maņa aizjoza pēc tēta “Brauna”. “Tas ir importa verķis, gan redzēsi, ka noskūsim zaķīti dažos mirkļos,” viņa apgalvoja, “tikai turi to ciešāk, lai neizraujas!” Viņa ieslēdza elektrisko skuvekli un ķērās pie darba. ''Braunam'' nepārprotami bija iebildumi pret zaķīša spalvu. Tas neapmierināti rūca un nez kāpēc spēcīgi vibrēja. Maņa cieši satvēra skuvekli abām rokām un centīgi slidināja šurpu turpu pa rotaļlietu. Pēkšņi nāsīs iesitās nepatīkama deguma smaka. Elektriskais skuveklis pāris reizes nošķaudījās un apklusa. “Vai tikai nebūs salūzis,” Maņa apjuka. Viņa pagrozīja skuvekli rokās un nospieda pāris podziņas. “Brauns” nodevīgi klusēja. Maņas seja izstiepās pavisam gara. “Nevar būt, tētis taču teica, ka “Brauns” viņam kalpos visu mūžu!”
Savukārt otrs lasītājs ir vārda meistars pēc profesijas – tas ir laikraksta “Diena” ārzemju ziņu redaktors Juris Tihonovs.
“Visa diena man paiet informācijas gūzmā, un grāmatu lasīšana ir kaut kas tāds, kas mani mazliet atvirza no tā nemitīgā informācijas daudzuma un ļauj mazliet atvilkt elpu,” viņš saka. Lai gan ikdienā lasīšanas jau tāpat ir daudz, daiļliteratūra Jurim ir būtiska ne vien līdzsvaram, bet arī valodai.
“Man kā žurnālistam tas, pirmkārt, dod daudz ko valodas attīstīšanai. Un daiļliteratūra jebkurā cilvēkā spēj attīstīt arī radošumu: tu esi spiests iedziļināties citu cilvēku domāšanā, pilnīgi citās pasaulēs,” viņš paskaidro.
Jura literārā “ēdienkarte” ir ļoti plaša. Pašlaik viņš ar interesi vienu pēc otra lasa izdevniecības “Dienas grāmata” jaunās romānu un monogrāfiju sērijas "Es esmu…" darbus, kuru galvenie varoņi ir latviešu rakstnieki.
“Ja iepriekšējā sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija veltīta noteiktiem laika posmiem, tad šeit ir par konkrētiem cilvēkiem. Un tad tu lasot vienmēr domā: nez, vai tas cilvēks tiešām varēja tā teikt? Liekas, ka viņam būtu jārunā ar dokumentāli apstiprinātām frāzēm, kas, protams, tā nav. Ir jāpieņem šie nosacītības noteikumi,” saka Juris. Lai gan visas sērijas grāmatas viņam nav vienādi gājušas pie sirds, Juris principiāli izlasa līdz galam visu iesākto, lai būtu viedoklis un varētu lasīto pārrunāt ar citiem.
Spilgts pēdējā laika piedzīvojums bijis Guntara Godiņa tulkotais igauņu tautas eposs “Kalevdēls”, kur gan Juris izbaudījis katru rindiņu.
“Godiņa valoda šajā grāmatā ir vienkārši perfekta... es lasīju un visu laiku priecājos. Par šo grāmatu gan man ir grūti diskutēt ar citiem cilvēkiem, jo es pagaidām nezinu nevienu, kurš to ir izlasījis. Bet šī grāmata pati par sevi ir mākslas darbs. Esmu savulaik izrakstījis dažus vārdu savienojumus - “bēdu ēdas”, “acu rasa”, “meža mežģi”, “tauru auras”, “rēnās ēnās”...” viņš uzskaita.
Bet garākam citātam Juris izvēlas citu pašlaik īpaši tuvu grāmatu – ilggadējā kolēģa Paula Bankovska “Pasaules vēsturi”, kas iznāca īsi pirms viņa pāragrās aiziešanas pērn jūlijā.
“Šī grāmata pati par sevi ir vienkārši brīnišķīga, ar Paula zīmējumu uz vāka, tur ir īpašs burtveidols uztaisīts... Tāda, ka prieks turēt rokās! Un priekšvārdā Pauls stāsta par to, kāpēc viņš šo grāmatu raksta un kā viņš redz rakstnieka un lasītāja ieguvumu no tā, ka viens raksta un otrs spēj to izlasīt,” viņš ieskicē kontekstu.
