Anetei Anspokai ir 11 gadi, un viņa mācās Laurenču sākumskolā. “Man patīk dejot breiku, hausu, peldēt, un es dejoju arī tautasdejas,” viņa iepazīstina ar sevi.
Ar lasīšanu līdzās šiem daudzajiem hobijiem Anete aizrāvās pirms pāris gadiem. Pirmais uzrāviens bija kanādiešu rakstnieces Lūsijas Modas Montgomerijas pirms vairāk nekā simt gadiem sarakstītā grāmata “Anna no Zaļajiem jumtiem”. Populārā novele stāsta par pusaugu Annu, kuru adoptē kāda ģimene Prinča Edvarda salā, un grāmatai ir astoņi turpinājumi.
Grāmatas uz naktsgaldiņa
"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.
Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.
Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.
Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.
«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.
“Manuprāt, tās bija ļoti, ļoti labas grāmatas. Man tieši šodien bija literatūrā par tām jāstāsta,” stāsta Anete, sazvanīta kādas attālinātās skolas dienas vakarā.
Pašā sākumā priekšā lasīja mamma, pēc tam – Anete pati.
“No sākuma nemaz nebija tā, ka uzreiz gribētos baigi lasīt. Bet es zināju – ja sākšu dziļāk lasīt, vairāk iepatiksies.
Pēc tam man iepatikās ar to, ka es apmēram saprotu tās Annas domāšanas veidu. Saprotu, kāpēc viņa izdara tā. Ne vienmēr var piekrist tam, ko dara galvenais varonis, bet bieži liekas – jā, es saprotu, kāpēc viņš tā darīja vai nedarīja. Man arī bieži patika padomāt, vai es tā darītu. Un mani noteikti aizrāva tas, ka Annai bija liela fantāzija. Viņa varēja sagudrot visu ko,” ar aizrautību stāsta Anete.
Viņa atceras, ka īstā azartā ar šo grāmatu iegājusi kādā lasīšanas stundā, kas ilgusi līdz trijiem dienā, bet Anete turpinājusi lasīt līdz sešiem vakarā, kamēr par sevi atgādinājis rūcošais vēders.
“Kad es lasu kaut ko interesantu, man ļoti pazūd laiks. Ja tu paskaties no sākuma, kad paņem rokās grāmatu, kur tev ir grāmatzīme, un pēc tam, kad jau gribas iet ēst, man ir pat sanācis tā, ka esmu izlasījusi jau gandrīz visu grāmatu. Kad “ieiet”, tad gribas lasīt tik ilgi, kamēr jau ir tik tumšs, ka tev jālasa ar mazo lampiņu. Esmu tā lasījusi, bet nav pārāk ērti. Tad es parasti pabeidzu nodaļu un lieku nost,” savus lasīšanas paradumus raksturo piektās klases skolniece.
Lūgta nolasīt kādu grāmatas fragmentu no “Annas” sērijas, viņa izvēlas tikko izlasīto “Rillu no Inglsaidas”, kas jau stāsta par Annas meitu. Darbība notiek Pirmā pasaules kara laikā, un Rilla ir devusies ciemos pie draudzenes, aizmāršīgi atstājot vienā kājā vilnas zeķi, otrā – zīda zeķīti.
“Ejot atpakaļ, viņa teica: “Pašlaik ir svarīgs tikai viens – lai sabiedrotie uzvarētu karu. Tas, ka es aizgāju pie Irēnas Hovandas ar dažādiem apaviem kājās, ir pavisam nesvarīgi. Tomēr es, Berta Marilla Blaita, svinīgi zvēru liecinieka Mēness klātbūtnē, ka nekad mūžā vairs neiziešu no savas istabas, iepriekš uzmanīgi neapskatījusi savas kājas.” Tobrīd notika Pirmais pasaules karš, un viņai, no vienas puses, bija svarīgi, lai tie uzvar, bet, no otras puses, viņa diezgan pārdzīvoja, ka nepaskatījās uz savām kājām,” paskaidro Anete.
Bet izrādās, ka “Annas” sērijas grāmatām pa vidu viņa pusgada laikā “izrāvusi cauri” visu “Hariju Poteru”, jo tētis to vakaros abām ar mazo māsu lasījis priekšā, bet Anetei gribējies ātrāk tikt uz priekšu.
“Vienmēr, kad tu paņem biezu grāmatu, sākumā liekas – “oh”, šis būs ilgi un droši vien ātri apniks. Bet pēc tam, kad iepatīkas, tad ir vienalga, cik tā ir bieza. Tad jau drīzāk ir prieks, ka tā ir bieza un var ilgāk lasīt,” viņa piebilst.
Otrs, pavisam citādāks šīs sestdienas grāmatas stāsts pieder fizioterapeitam Vilnim Ozoliņam.
“Šobrīd es lasu japāņu rakstnieka Haruki Murakami grāmatu “Killing Commendatore” angļu valodā, latviski tas būtu – “Nogalēt Komandoru”,” viņš iepazīstina.
Gandrīz septiņsimt lappušu biezo romānu, kas pērnruden iznāca arī latviski, Vilnim uzdāvināja dzimšanas dienā.
“Grāmata ir diezgan apjomīga un pasmaga. Stāsta, sižeta ziņā tā gan ir viegli lasāma, bet tā ir angļu valodā un liek man mobilizēties. Ir mazliet jāpastrādā. Tā nu es lēnā garā lasu,” viņš nosmejas.
Šāda “lēna lasīšana” droši vien ir pazīstama daudziem, kuriem dienu aizņem pilna laika darbs un vakarā gribas būt ar ģimeni. Vilnim kā trīs mazu ķiparu tētim lasīšanas laiks ir pirms gulētiešanas.
“Ja man prasa – vai tu lasi – es saku, ka jā. Protams, varbūt kādam citam “es lasu” nozīmē izlasīt grāmatu nedēļā vai trīs dienās. Nu, es šo grāmatu lasu jau gandrīz gadu, bet uz naktsskapīša man tā stāv. Palasīšana pirms miega ļauj mazliet atrauties no ikdienas, pārslēgties,” saka Vilnis.
Murakami 2017. gadā izdotā grāmata stāsta par kādu jaunu mākslinieku, kurš izšķīries no sievas un noīrē kāda slavena gleznotāja māju kalnos.
“Grāmatu caurvij tāds sentiments, atmiņas. Bet tas sentiments nav raudulīgs, man patīk tā noskaņa, ko šī grāmata rada. Protams, tur ir arī tāda misticisma piešprice. Viņš kalnos īrē kādu agrāk pazīstama mākslinieka māju un bēniņos atrod šī mākslinieka gleznu. Un tad sākas visādi piedzīvojumi ar interesantu, mistisku pieskaņu. (..) Man Murakami patīk, arī latviski esmu lasījis pāris viņa grāmatas. Viņš ir tāds – kā lai to noformulē? Kvalitatīvi sentimentāls,” norāda fizioterapeits.
Braucot uz darbu Rīgā, Vilnis Ozoliņš savā auto mēdz klausīties arī audiogrāmatas, tomēr principiāli cenšas atrast laiku arī rakstītajam tekstam.
“Tas man ir arī tāds kā treniņš. Jo šobrīd jau viss ir tik ērti – uzliec audiogrāmatu, skaties filmu vai seriālu, informācija plūst. Bet es jūtu, ka tas ievelk tādā kā slinkumā. Grāmatas lasīšana ir tāda kā pašdisciplīna, kā mobilizēšanās. Jāpiestrādā, nevar palaisties,” pasmaida fizioterapeits.
