Flobēra «Salambo»
''Andrejs Panteļejevs, bijušais politiķis, tagad strādāju privātā biznesā un neesmu vairs publiskajā dzīvē, baudu nepublisku dzīvi',” tā sevi raksturo pirmais lasītājs Andrejs Panteļejevs.
Ar Andreju Latvijas Radio tiekas Mežaparkā, viņam līdzi ir laika zoba jau mazliet skarta pabieza grāmata tumši sarkanos vākos.
Panteļejevs saka: ''Tā ir grāmata, ko es šobrīd lasu. Jo man ir tāds princips – ja man prasa, kas ir mana mīļākā grāmata, es vienmēr atbildu – tā, kuru es šajā brīdī lasu, un tas ir Gustavs Flobērs, diezgan interesants padomju laika, 1952. gada izdevums, kur ir ''Bovarī kundze'' un otrs, retāk pieminētais romāns ''Salambo'', kas mani arī ir ieinteresējis. Interesanti tas ir tāpēc, ka Andrejs Upīts ir tulkojis un uzrakstījis arī lielu analītisku ievadu šajā grāmatā par Flobēru”.
Grāmata nākusi no Misiones draudzes Čiekurkalna baznīcas pagraba, kas esot īsta šādu senāk izdotu grāmatu krātuve.
Grāmatas uz naktsgaldiņa
"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.
Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.
Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.
Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.
«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.
“Tur nav jauno grāmatu, tās es pērku veikalā, bet padomju laika izdevumi tur ir ļoti plaši pārstāvēti. Es aizeju, paskatos uz muguriņām un, ja mani kaut kas uzrunā, paņemu palasīt. Pirms tam ''Karu un mieru'' es tur paņēmu, arī Hansa Falladas grāmatu,” stāsta Andrejs.
Viņš turpina: “Šajā gadījumā mani uzrunāja tieši ''Salambo''. Izklausās diezgan eksotiski, un man gribas kaut ko eksotisku palasīt. Tas ir par seno Kartāgu, par algotņu dumpi. Pirmie iespaidi diezgan graujoši, jo Flobērs tā kā tāds impresionisma mākslinieks zīmē ainu ar tādiem lieliem, spilgtiem triepieniem, ļoti spoža valodu.”
Ar izlasītā iespaidiem Andrejs Panteļejevs regulāri dalās sociālā tīkla “Facebook” grupā “Izcilas grāmatas”, tas viņam jau kļuvis par savā ziņā pašdisciplinējošu momentu.
“Es it kā vairāk pat priekš sevis kaut kādā ziņā to daru. Katru grāmatu, ko es izlasu, es apdomāju un mēģinu ierakstīt tādu kodolīgu esenci par to, ko es sapratu no tās grāmatas. Pēc tam ir arī interesantas debates,” norāda Andrejs.
Agrā jaunībā viņš lasīja daudz, bet esot aktīvajā politikā, lasīšana apsīka. Tagad atkal viņš tai ar pilnu krūti pievērsies.
Grāmatu autorus viņš uztver kā sarunu biedrus, un viņam patīk ļoti dažādi sarunu biedri, kas pārstāv arī dažādus laikus un valstis.
“Pēdējā laikā man literatūrā vairāk sāk patikt “citplanētība”, ja tā var teikt. Ka tu dzīvo vienu citu dzīvi. Un man patīk grāmatas, kur nav tik daudz spriedelēšanas, bet galvenais ir sižets un grāmatas varoņi, un nevis grāmatas rakstnieks. Jo dažreiz rakstnieki apbižo savus varoņus, pārāk daudz paši iebāzdamies tajos romānos. Man ir svarīga arī pēcgarša. Tāpēc es tos “postus” nerakstu momentā. Bet tad, kad ir pagājušas pāris dienas. Jo tad kaut kas “nosēžas”, pēcgarša sāk parādīties. Tu domā – tā ir laba, slikta, sarūgtinājums, iepriecinājums... Un tad tu vari apkopot domas un ielikt vienā postā šajā grupā “Izcilas grāmatas”. Aicinu, starp citu, daudz vairāk cilvēku pievienoties šai grupai,” norāda Panteļejevs.
Andrejam patīk grāmatas gan pārlasīt, gan iepazīt jaunāko literatūru. Pēdējais spilgtākais iespaids no jaunākās literatūras ir Andra Kalnozola grāmata “Kalendārs mani sauc”, Andrejs to dēvē par notikumu mūsu literatūrā un no autora sagaida labu turpinājumu: ''Visvairāk mani uzrunāja tas, ka kaut arī ekspozīcija ir bezcerīga, cilvēks slims un zināmā mērā sociopātisks, bet visa tā grāmatas gaita un izskaņa nav bezcerīga, līdz ar to tā parāda, ka katrā gadījumā ir kaut kādas izejas šajā dzīvē. Tas ir svarīgs vēstījums, ko saņemt no grāmatas.”
“Tikko es lasīju, piemēram, Hemingveja darbu izlasi un vienu romānu - ''Salas straumē'' - es tomēr nevarēju līdz galam izlasīt, jo palika ļoti depresīvi un bezcerīgi. Es domāju, priekš kam vairot bezcerību, jo, ja tā vienkārši pateikt, tad man ir svarīgi lasīt grāmatas, kurās ir apliecināts, ka dzīvei ir kaut kāda jēga. Jo lasīt grāmatas, kuras stāsta par to, ka dzīve ir bezjēdzīga, man nav interesanti, es pats zinu tūkstoti argumentu, kāpēc it kā dzīve ir bezjēdzīga, tāpēc labāk es lasu tās, kurās parādās dzīves jēga un iemesls,” norāda Andrejs.
Milna «Vinnijs Pūks un viņa draugi»
Ēdiens dvēselei – tā savukārt grāmatas raksturo otra šīs dienas lasītāja.
“Es esmu Olita Spangere. Zemnieku saimniecības ''Mežmārtiņi'' saimniece,” sevi iepazīstina lasītāja.
Strādājot saimniecībā, Olitai Spangerei Covid-19 pandēmijas laiks nav nesis nekādu laika ieguvumu, darbs tāpat dzen darbu, bet lasīšanai viņa laiku atradusi vienmēr.
Šobrīd viņai uz naktsgaldiņa ir Māras Ozolas grāmata ''Anšlava Eglīša meklējumos'', Initas Silas ''Tango ar diviem misteriem V'', kā arī vairākas bērnu grāmatas, jo viņas mājās visi četri mazbērni ir bieži viesi, viņu vecums no trim mēnešiem līdz četriem gadiem.
“Viena man ļoti mīļa grāmatiņa un arī mazbērnu vecumam piemērota ir ''Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit''. Kad es pati biju maziņa, man tā bija, un trīs četrus gadus vecam bērnam tā ir ļoti interesanta, viņš arī iemācās skaitīt. Un tad jau tālāk nāk, piemēram, ''Vinnijs Pūks'', kas ir interesants jebkurā vecumā. Kad es biju bērns, lasīju Vinniju Pūku un uztvēru kā normālu stāstu par mantiņām, par dzīvnieciņiem.
Bet kad tu esi pieaudzis, tu lasi un sasmejies jau par pilnīgi citu dzīves filozofiju. Katrā vecumā uz daudzām lietām tu vari paskatīties savādāk.
Man, starp citu, patīk arī Viļa Plūdoņa dzejoļi, kas manuprāt ir lieliska bērnu dzeja, kas bērnu iztēli ļoti labi veicina,” stāsta Olita.
Kādu grāmatu pašai izvēlēties lasīt – tas ir ļoti atkarīgs no tā brīža dvēseles noskaņojuma, atzīst Olita. Labs padomdevējs viņai ir arī bibliotekāre, kura jau zina, kas Olitai varētu patikt.
“Svarīgi ir, ko tu gribi. Vai tu gribi atpūsties, vai tu gribi sevi mazlietiņ izglītot, vai tu gribi kaut kādas pārdomas vai tādas nopietnākas sajūtas. Un tad, ņemot attiecīgu autoru, tu vari arī to noskaņu sev dabūt. Man tiešām ir bijis tā, ka man iesaka kādu grāmatu, bet es tomēr saprotu, ka tik smagu es šajā brīdī negribu. Es negribu uzjundīt nekādus pārdzīvojumus, neko tādu. Citā brīdī atkal liekas – tā vieglā literatūra – nu, cik var, cik var...'' norāda Olita.
Viņa atzīst, ka pavasara sajūtas viņai raisa vēlmi pēc apcerīgām grāmatām un dzeju. Dažkārt viņi kopā ar vīru skaļi palasa viens otram priekšā dzejoļus vai arī abi kopā pārspriež kādas izlasītas grāmatas atziņas.
“Mēs abi iegrimstam kādās grāmatās, viens otram nolasām kādus citātus. Piemēram, es nesen lasīju grāmatu par Katrīnu Lielo. Tajā arī bija tādi ļoti interesanti domu graudi, kā mēs ejam šajā dzīvē pa apli. Viss jau ir bijis īstenībā. Citos mērogos, citos griezumos, bet ļoti daudzas paralēles tu vari vilkt un domāt, cik mums cilvēkiem reizēm ir īsa atmiņa un kā mēs nemācāmies no savām kļūdām,” atklāj Spangere.
