Kronberga dzeja
“Es labāk būtu kāds citāts,” ar smaidu nopūšas šī raidījuma pirmā viešņa, lūgta ar sevi iepazīstināt. Tā ir žurnāla “SestDiena” galvenā redaktore Lauma Spridzāne.
Lauma Spridzāne un grāmatas – tas faktiski ir viens vesels. Lasīšana ir viņas dzīvesveids, par ko liecina arī fakts, ka grāmatu kaudzīti uz sava naktsgaldiņa viņa mēra nevis skaitā, bet augstumā.
“Uz mana naktsgaldiņa pašlaik stāv apmēram pusmetrs grāmatu, tāpēc ir grūti nodefinēt, kas ir tās tendences, ko es pašlaik lasu... Man te ir viss, sākot no dokumentāliem stāstiem līdz dažiem ļoti bieziem romāniem, šis tas no klasikas, šis tas angliski. Noteikti vienmēr ir arī dzeja un kāda bērnu grāmata,” viņa uzskaita.
Nav tik traki, ka viņa to visu lasītu reizē. Grāmatas “sildās” blakus lasītājai un gaida katra savu īsto brīdi.
Grāmatas uz naktsgaldiņa
"Grāmatas uz naktsgaldiņa" pirmo sēriju un lasītāja pieredzi ar japāņu literatūru var atrast šeit.
Stāsti par Jāņa Rukšāna grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus” un Albēra Kamī nepabeigto grāmatu “Pirmais cilvēks” meklējami šeit.
Savukārt stāstus par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu” var lasīt šeit.
Kronberga dzejas un romāna par Emīlu Dārziņu stāsti lasāmi šeit.
«Cilvēka dēls», Annas Rancānes dzeja un pasakas ar laimīgām beigām atrodami šeit.
“Patiesībā man liekas, ka grāmatas – tas ir kā tāds labs vīns. Tām bieži vien ir jāpastāv. Reizēm nē, reizēm viņas izlasās uzreiz. Bet ir arī tādas, kas mēdz stāvēt pat vairākus gadus man uz tā naktsgaldiņa. Un tad pienāk kāds īstais brīdis, un tad viņas pašas sāk lasīties. Tad es arī lasu! Es sevi pārāk nemoku ar to, ka ir iznākusi kāda jauna grāmata un tā man uzreiz arī jāizlasa,” par savu pieeju grāmatām saka Lauma Spridzāne.
Dzīvojot ārpus Rīgas, ražīgākais lasīšanas laiks esot bijis vilcienā. Grāmatas allaž ir līdzi ceļojumos, pat tad, ja tas ir divu nedēļu kāpiens Himalajos, kur mugursomā tiek rēķināts katrs grams. Vajadzība pēc lasīšanas ir tik organiska, ka arī saspringtajā darba ikdienā Lauma Spridzāne sev ierīko grāmatu pauzes.
“Nav tā, ka man būtu noteikts laiks katru dienu vai kādi īpaši brīži. Nē, tas vienkārši ir tā – tu kaut ko dari un saproti: man tagad vajag pauzīti.
Un tajā pauzītē man gribas tieši palasīt,” viņa piebilst.
Lūgta kaut ko palasīt arī klausītājiem no sava pusmetru augstā grāmatu tornīša, viņa svārstās starp Andra Kalnozola hitu “Kalendārs mani sauc” un Jura Kronberga jaunāko dzejas izlasi – uzvar otrais.
Juris Kronbergs – “Par tomātiem”
"šodien Lidl veikalā lēti tomāti
nopirku veselu maisu
nogāju pasēdēt pie ezera
nāks valzivs domāju barošu ar tomātiem
bet valzivs kā nenāca tā nenāca
kamēr gaidīju sāka gribēties ēst
citu pēc cita tomātus apēdu (bija sešpadsmit)
bet valzivs kā nenāca tā nenāca.
piecēlos un sāku iet mājās
tagad vairs valzivi negaidu
tagad gaidu kādu kas man izskaidrotu
kādēļ pie ezera gaidīju valzivi
un gaidīdams apēdu visus tomātus.
vakars ir zilgans
bet tieši virs horizonta virves
liels sarkans tomāts
kuru tūlīt aprīs
nakts melnā valzivs"
“Principā dzeja ir brīnišķīga, lai to nēsātu apkārt un lasītu ik pa laikam. Pirmkārt, tā parasti ir plāna grāmatiņa. Otrkārt, tā ir reizē valodas dvēsele un koncentrāts. Tas, ko rakstnieki saraksta septiņsimt lappušu garumā, to dzejnieks uzraksta vienā dzejolī. Tev ir, piemēram, piecpadsmit minūtes laika, lai kādu pagaidītu vai iedzertu kafiju, tu paņem rokās grāmatu, izlasi pāris pantus, un uzreiz visa pasaule savādāka! Nu, taču skaisti!” Lauma iesaucas.
Romāns par Emīlu Dārziņu
Pie otra šodienas lasītāja dodamies uz Liepāju – tas ir koncertzāles “Lielais dzintars” vadītājs Timurs Tomsons. Viņa literatūras sarakstā ik dienu notiek spraiga cīņa starp profesionālo un daiļliteratūru, kur pirmajai darba dēļ nereti jādod priekšroka.
“Piemēram, te, uz darbagalda, man stāv “Finanšu pārvalde un analīze”, kas palikusi vēl no iepriekšējiem kursiem,” Timurs Tomsons datora ekrānā parāda kādu vidū atšķirtu grāmatu. “Tad es izrakstu vairākus profesionālos žurnālus, piemēram, “Gramophone Magazine”, kur ir visi pēdējā mēneša labākie ieraksti. Gandrīz katrā žurnālā ir arī latviešu mūziķu ieraksti, tas ir tiešām patīkami. Un mans šī gada jaunums ir pasaules mūzikas žurnāls “Songlines”. Izrādījās, ka pasaules mūzika man deva pilnīgi citas krāsas šajā pandēmijas laikā!” viņš izsaucas. “Ar šo žurnālu es paceļoju apkārt zemeslodei.”
Bet Timurs Tomsons gādā, lai darba lasāmvielu līdzsvarotu arī kāds romāns, novele vai cits literārs darbs. “Tas vajadzīgs, lai spicētu valodas līmeni. Tas man ir ļoti svarīgi. Jo, tiklīdz sāku nodarboties ar citām lietām, mana valoda kļūst sausāka,” viņš paskaidro.
Valodu Timurs Tomsons spicē, lasot gan latviski, gan angliski un franciski, un pārdzīvo, ka atliek maz laika literatūrai dzimtajā krievu valodā.
“Pēdējās reizēs, kad man vajadzējis runāt, piemēram, ar jūsu kolēģiem Latvijas Radio 4, es tiešām saprotu: tā kā mazāk lasu krieviski, mana valoda kļūst nabadzīgāka. Ģimenē es pārsvarā runāju par tādām sociāli vienkāršām lietām, un tā skaistā, labā, literārā krievu valoda vienkārši aizplūst projām,” secina Tomsons.
Uz viņa naktsgaldiņa pašlaik ir grāmata angļu valodā, ko viņš pērnruden saņēma dzimšanas dienā. Tas ir itāļu-amerikāņu rakstnieka Andrē Asimana (André Aciman) darbs “Find Me” jeb “Atrodi mani”.
“Asimanu labāk pazīst pēc viņa pasaules slavu ieguvušā romāna “Call Me by Your Name” jeb “Sauc mani savā vārdā”. Grāmata kļuva ļoti populāra pēc tās ekranizācijas 2017. gadā, saņēma neskaitāmas balvas, un aktieris Timotejs Šalamē kļuva par sava veida ikonu. Esmu redzējis šo filmu, tāpēc priecājos arī par grāmatu, kura savā ziņā turpina iepriekšējās grāmatas stāstu par mīlestības sarežģīto dabu, par lielu gadu starpību attiecībās, par iekāri, nejaušībām un tādām tēmām,” paskaidro Tomsons.
Bet atbruņojoša un daudziem lasītājiem pazīstama, kaut varbūt reizēm noklusēta, ir Tomsona atzīšanās, ka ar šo grāmatu viņam nebūt neiet viegli.
“Man jāsaka godīgi, ka šī nav mana mīļākā grāmata. Tā iet tik lēni kā nekad. Man ir palikušas kādas 25 lappuses, un es ceru šajās dienās to pabeigt, bet joprojām nevaru teikt, ka šī grāmata man liktos interesanta,” viņš atzīst.
Tāpēc Timurs Tomsons citātam izvēlas ievadu no nākamās grāmatas, kas stāv rindā – Maijas Krekles romāns “Melanholiskais valsis” par komponistu Emīlu Dārziņu. Kopā atveram grāmatas pirmo lappusi:
