Kopīgu vērtējumu grāmatām sniedz LALIGABAs ekspertu komisijas priekšsēdētāja, literatūrkritiķe un tulkotāja Ieva Kolmane: "Par dzejas kategorijā nominētajām grāmatām klusībā nopriecājāmies – ir skaisti pārklāts lauks, nav divu vienādu darbu.
Daina Sirmā ar "Dievainēm" ir dabas un dzejas tīrradnis – viņa ir no tiem dzejniekiem, kuriem ir dziļi vienalga, vai viņš ir dzejnieks vai nav: viņa laiž cauri sev to, kas cauri nāk, un nāk skaisti.
Anna Auziņa pazīstama jau sen, bet "Annas pūra govs" uzrunā ļoti labi – man patīk, ja nāk klāt kaut kas domājams, un Annas "Pūra govs" ir "konceptuāla govs", kur varam pārdomāt lielas lietas caur ļoti sīkām lietām. Tāda dīvaiņa prizma un skatījums – mūsu dzejas kārtīgie zinātāji saka, ka atdzimis poēmas žanrs, kura latviešu literatūrā ilgi nav bijis.
Par Oskaru Orlovu jeb Raibīs runājot – prieks, ka ienāk latgaliešu valoda! Šobrīd tas ir spēka lauks literatūrā, burtiski sprādziens, rodas spēcīgi darbi. Oskara dzejā novērojama pašironija, zemes stiprums, caur visiem labi zināmām situācijām un lietām – ir stacijas perons, pistācijas, valodas spēles. Un vēl papildu sajūta, ka, lasot latgaliski, jūties iesaistīts – it kā to valodu zini, it kā jāpiedomā, jāaizpilda tukšumi.
Bet Einārs jeb Demons – tas ir kārtīgs spēriens, jau labu laiku marginālija dzejas laukā.
Žūrija uzskatīja, ka tā ir pietiekami spēcīga marginālija, lai tiktu iekļauta nominantu vidū.
Jā, ir diskusija, vai tā vispār ir dzeja? Tur ir spēle ar vizuālajiem elementiem, simboliem, kas parasti ārpus dzejas valodas, un, protams, provokācija."
Daina Sirmā. "Dievaines"
Savā trešajā dzejoļu krājumā Daina Sirmā ir uzklājusi galdu un atvērusi durvis gada tumšākā laika mielastam. Veļu laiks. Dievaines. Vienā lielā episkā kopbildē visi ir vienkopus - bijušie un pašreizējie; vēsturiskie, mītu apvītie un fantāzijas radītie.
Vaicāta, kas pašai šajā krājumā un arī pašā dzejas rakstīšanā ir svarīgākais, autore ar atbildi nekavējas: "Tā ir pieskaršanās noslēpumam, kaut kam tādam, ko vārdos grūti nosaukt – brīnumam, varbūt paralēlajai realitātei, kur lietas runā cilvēku valodā, kur iespējams satikties ar mirušajiem, pabūt iepriekšējos un nākamajos laikos. Noslēpumaina mākslas dzejas pasaules, kas nav reāla. Pasaule, kas tikai nosacīta ir reāla, tas ir noslēpums."
Dzejas rakstīšanai viņa vienkārši ļaujas. "Tā ir visbrīnumainākā sajūta, kad jūtos kā medijs; ka ar iedvesmu iespējams notvert kādu dzejoli, pierakstīt to un tad brīnīties, kas tas ir un par ko tas ir.
Jaunībā, kad raksta visi, nometu visu malā, jo likās – man nesanāk, tas nav man.
Visu mūžu strādāju skolā – biju skolotāja ar lielām slodzēm, dzīvoju laukos, audzināju bērnus un rūpējos par saimniecību. Tagad, mūža otrajā pusē, dzejas izjūta radusies it kā no jauna," atzīst dzejniece, kura ir pārliecināta, ka dzeja paplašina dzīves laiktelpu. Viņa lasa arī citu dzejnieku rakstīto un izjūt labo jeb balto skaudību par jaunākajām dzejnieku paaudzēm. "Šķiet, ka viņi visi raksta labāk un interesantāk par mani. Jā, manī ir sajūta, ka dzeja cilvēkus var nosacīti dalīt paaudzēs.”
Oskars Orlovs (Raibīs). "Pistacejis"
Raibīs jeb Oskars Orlovs dažādos kultūras medijos darbojies jau labu brīdi, taču šķiet, ka tieši ar krājumu “Pistacejis” beidzot ievērots plašāk, un ne velti – šajā grāmatā pulsē svaiga asprātība un sirsnība. Autora uzbūvētā tēlu pasaule it kā pazīstamā vidē atrod jaunus pieturas punktus, kuriem pievērst lasītāja uzmanību.
Raibīs smej, ka arī dzīvē esot mazliet provokators. "Dzīve daudziem ļaudīm ieplūdusi tik omulīgā ritējumā, ka man šķiet interesanti viņus izsist laukā no tā. Izeju no situācijas – provokācija uztrenē asprātību."
Jautājumā, kādam jābūt īstam dzejniekam, viņš teic, ka daudz atkarīgs no lasītāja: "Vai tev kā dzejniekam izdosies viņu piesaistīt saviem tekstiem vai ne. Viss atkarīgs nevis no laikmeta, bet konkrētās situācijas, gada, kādi bijuši politiskie vai kultūras dzīves notikumi."
Neparastākā situācija, kad Raibīs rakstījis dzeju, esot bijusi Singapūrā uz kuģa klāja – ar zīmuli uz kāda būvmateriālu iepakojuma... Visbeidzot, vai “Pistacejis” patiesi ir divas nozīmes – pistācijas un pie stacijas, autors pasmaida, ka patiesībā esot vēl pāris nozīmju. “Dažas ir neķītras!”
Anna Auziņa. "Annas pūra govs"
Anna Auziņa krājumā "Annas pūra govs" risina vairākas klasiskas dzejas tēmas – indivīda attiecības ar Dievu; iekšējā brīvība, prieks, neprāts, izmisums un samierināšanās; dzīves cikls un nāve; dzimtas un tautas vēsture kā mantojums. Krājumā iekļauta arī konceptuāla poēma "Identitāte", kas izjauktā secībā parāda kādas ģimenes vēsturi, aktualizējot būtiskus 20. gs. notikumus un demonstrējot laikmetam raksturīgas valodas struktūras.
Jaunie dzejnieki Marija Luīze Melķe un Raimonds Ķirķis atzīmē, ka Annas Auziņas dzeja viennozīmīgi pierāda, ka ir latviešu dzejas avangardā: "Viņas dzeju var izbaudīt gan plašs loks, gan arī rafinētāks lasītājs," saka Ķirķis. Abi jaunie spalvas meistari spriež, ka Anna Auziņa noteikti būtu pelnījusi LALIGABAs balvu, kuru patiesībā pelnījušas itin visas nominētās grāmatas.
Einārs Pelšs (Demon). "Condom"
Eināra Pelša piektajā dzejas grāmatā, kas izdota ar pseidonīmu Demon, ir ilustrēts grafiskās dzejas krājums latviešu un krievu valodā. Tajā apkopoti eksperimentāli teksti, kuros autors izmantojis gan vizuālās mākslas elementus un digitālā laikmeta grafiskās zīmes, gan dažādu valodu tekstu fragmentus, datora veiktus tulkojumus un arī citu autoru tekstus, azartiski saspēlējoties ar kolēģu dzejnieku radīto.
Grāmatas izdevējs Valters Dakša teic, ka grāmatas ideja slēpjas asprātīgā dzejas robežu paplašināšanā: "Tā ir smieklīga, priecīga un arī izglītojoša grāmata, kas prasa arī domāt līdzi.
Pašam Eināram gribējās, lai grāmata būtu atšķirīga no citām – domāju, ka piepildīju viņa vēlmi.
Arī kopumā grāmata sanāca vīrišķīga: pirmkārt, tā ir liela formāta, otrkārt, grāmatai līdzi ir prezervatīvs, un arī pati dzejas tematika ir par futbolu un citām lietām."
