Šajā kategorijā izvirzītas četras grāmatas: Riharda Bargā autobiogrāfiskais prozas darbs "Plikie rukši", Andras Manfeldes romāns "Virsnieku sievas", Ingas Ābeles romāns "Duna" un Kristīnes Ulbergas romāns "Tur".
"No visiem šajā kategorijā izvirzītajiem darbiem – un to ir vairāk nekā divdesmit – gandrīz puse ir ar vēsturisku pieskaņu," akcentē ekspertu komisijas loceklis, rakstnieks Osvalds Zebris. "Tas ir atskats vēsturē, un tieši 20. gadsimtā – tātad šis mums ir nozīmīgs process. Arī no darbiem, kas nominēti, trīs ir vēsturiski romāni (Ulberga, Manfelde un Ābele). Riharda Bargā darbs ir cita žanra literatūra – ļoti asprātīga, bet ar gaumīgu, nepārspīlētu smeldzi – interesants un vērtīgs darbs."
Savukārt visas trīs rakstnieces, pēc Zebra ieskata, parādījušas, cik dažādi var domāt par vēsturi. "Visu grāmatu centrā ir cilvēka izvēles un rīcības motīvi. Ingas Ābeles “Dunas” centrālā vērtība – viņai izdevies neticami brīnišķīgi savienot latviešiem jaudīgas metaforas (Daugava kā negrozāma likteņa plūduma metafora un zirgs, kas saistīts ar cilvēka alkām pēc brīvības), un tās ir tik spēcīgi integrētas stāstā, ka kļūst par organisku šī stāsta daļu. Kļūst nemanāmas. Kad, izlasot grāmatu, tās pamani, tai atklājas arī dziļāki slāņi. Kristīnes Ulbergas romāns ir veltījums cilvēka alkām pēc brīvības, bēgšana no sabiedrības uzspiestajiem rāmjiem, padomju iekārtas. Kā pēcvārdā uzsver pati Kristīne – rakstot grāmatu, viens no viņas galvenajiem mērķiem bijis pavirzīt sevi tuvāk būtībai kaut par milimetru. Tā ir liela šīs grāmatas vērtība. Bet Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” – Liepājas Karosta, 70. gadi – ir pavisam cits laiks. Un tieši vide un vieta Andras gleznainās valodas izpildījumā ir tas, kas šo grāmatu dara īpašu."
Rezumējot teikto, Osvalds Zebris atzīmē: "Kopumā aina ir ļoti bagātīga. Latviešu literatūra šobrīd ir uz viļņa. Gribētu citēt Arti Ostupu – “Lasiet, un jums taps dots!”"
Rihards Bargais. Autobiogrāfiskās prozas darbs "Plikie rukši" (2017)
Romānā “Plikie rukši” Rihards Bargais gan turpina īsprozas krājumā “Tenkas” aizsākto anekdotisko tekstu ciklu, kas humoristiski, varbūt dažbrīd groteski, tomēr visnotaļ trāpīgi attēlo dažādas Latvijas kultūras dzīvē pazīstamas personības, gan savu vēstījumu talantīgi izvērš intonatīvi un stilistiski daudzveidīgā prozas darbā ar savdabīgu kompozīciju. Bargais pazīstams kā lirisks provokators, kura darbi pievēršas dzīves trauslumam un cilvēka seksualitātei, izmantojot skarba melnā humora formātu un jaucot iztēli ar reāli eksistējošām personām.
“Man tā karma tāda – iekuļos nepatikšanās, bet vienmēr no tām arī kaut kā izkuļos... Pat vairs nebaidos, jo zinu – atkārtosies tas pats.
Jau tagad nervi beigti – piezvanīja tētis un paziņoja, ka grāmatā ir kļūdas. Ka viņš par Beļģijas ķēvi nosaucis pavisam citu kaimiņieni un krēslu viņam uz galvas nav lauzusi vis Veras tante, bet pavisam cits cilvēks. Un tagad tas ir uzrakstīts, un man atkal bail!
Jātaisa televīzijas raidījums, kur publiski laboju kļūdas,” smejas rakstnieks un skaidro, ka laika gaitā daudz kas atmiņās saplūdis, tāpēc pamainījies vietām. Tāpēc grāmatas sākumā par to pabrīdinājis lasītāju. Bet vai ir kāda tēma, par kuru viņš nebūtu gatavs rakstīt? “
Vispār pēc dabas esmu diezgan kautrīgs, tāpēc tur nav ļoti naturālistisku detaļu. Domāju arī, ka pieklājīgā formā pateiktas lietas nereti skan vēl nepieklājīgāk nekā nepieklājīgi pateiktas. Man ļoti nepatīk īsti tumšas lietas – kur netīrība, ciešanas, pāri darīšana, ļaunums. Kādreiz pats to daudz lasīju, bet nu vairs ne, pašlaik visa kā ir par daudz,” uzskata autors un atzīst, ka grāmatā ir daudz atsauču uz mūziku, varoņiem, notikumiem, kultūrnotikumiem. “Grāmata rakstīta par laiku no šodienas līdz manai dzimšanai – 1969. gada 12. augustam. Nerakstīju likteņzīmju grāmatu – tās manā stāstā parādījās dabiski, kā sastāvdaļa no manas dzīves.”
Inga Ābele. "Duna"
Vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" klajā laistais Ingas Ābeles romāns "Duna" vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Daugava, cilvēku un sugas rikšotāju likteņi. Pavedienu pēc pavediena saistot kopā negodīgajā vēstures totalizatorā saplosītās zaudētāju biogrāfijas, viņa tās saauž ap romāna centrālajām metaforām – Daugavu un zirgiem. Upes un cilvēka brīvības alkas saplūst kopā vienā spēkpilnā vārdā “Duna”.
Liegas Piešiņas veidoto "Grāmatu stāstu" ailes "Vērtē lasītājs" dalībniece Baiba atzīmē grāmatas daudznozīmīgo nosaukumu – dunēja laiks, dunēja Daugava, un Duna ir arī zirga vārds. "Tātad vēsture, laiks, Daugava. Te ir gan poētiskas lappuses, gan mazliet pat detektīvsižets, un, lai gan grāmata ir visai bieza, tā ir skaista un viegli lasāma.
"Vienīgais, kas mazliet traucē – daudzie vēsturiskie fakti. Ja grāmata ir vēsturiska, tas nenozīmē, ka tur jāliek klāt vēsturiskie fakti tikai tāpēc, lai pateiktu, ka tas ir par vēsturi. Var taču rakstīt, attēlojot tikai cilvēkus. Piemēram, man pietrūka galvenā varoņa priekšvēstures – kā nokļuvis Sibīrijā. Taču kopumā – ļoti ieteicama grāmata!"
Andra Manfelde. "Virsnieku sievas"
Dzejnieces un rakstnieces Andras Manfeldes romāns “Virsnieku sievas”, kas jau saņēmis Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis” (2017), ir stiprs un skaudrs darbs. Proza, kas ļauj izprast Padomju armijas virsnieku sievu dvēseles, neiejūdzoties ideoloģiskās sakās. Vaicāta, kā laika gaitā mainījušās viņas pašas attiecības un priekšstati par virsnieku sievām, rakstniece atzīst: “Pirmkārt, esmu viņas iepazinusi, jo pirms tam tādas pieredzes nav bijis – Kuldīgā dzīvojot, nevienu dzīvu virsnieku sievu neredzēju, jo armijas daļas atradās tālāk.
Domāju, ka grāmatā mēģināju apgāzt dažādus stereotipus, kas iegrožo un pazemo domātāju. Ģērbušās naktskreklos, dejo častuškas – tas ir latviešu stereotips par virsnieku sievām. Protams, protams, ir tā graujošā fotogrāfija, kurā redzama skaistā Kenedija kundze un Hruščova kundze.
Taču mans darbs ir par šodienu – tā nav restaurācija. Reizēm domāju, kas kopīgs vēstures pētniekam un man – mēs abi dzenamies pēc patiesības.”
Grāmatā ir izteikti skaista valoda. “Jā, dzejnieks raksta savādāk. Bet dzeja pašreiz man nerakstās, un proza gandrīz vai labāk patīk – jo tur var iedot to, ko nesauc par morāli, piešķirt savu vēstījumu, jo dzeja jau ir tik koncentrēta, tik skaidra. To saprot tikai daži. Prozā varu runāt, kaut kādā mērā pastrīdēties. Proza ir demokrātiskāka māksla,” spriež rakstniece un pati jūtas pārsteigta, ka šoreiz rakstīšana atgādinājusi pasaku par kamolīti:
“Sāku teikumu ar vienu, bet tas mani aizved citur. Kā pasakā – ka noķer kamolīša pavedienu un tas tevi aizved. Tu vienkārši seko tam.”
Kristīne Ulberga. "Tur"
Kristīne Ulberga plašāku ievērību guva 2008. gadā, kad viņas romāns pusaudžiem "Es grāmatas nelasu" konkursā "Baltā vilka grāmata" ieguva otro vietu. Līdz šim rakstniece sarakstījusi trīs grāmatas pusaudžiem "Virtuālais eņģelis", "Es grāmatas nelasu" un "Es grāmatas nelasu 2". Romāns "Zaļā Vārna" (2012) ir rakstnieces ceturtais romāns, un tas adresēts – kā rakstniece pati saka – "visiem, kas dzīvē zaudējuši brīvību", darbs saņēmis Literatūras gada balvu.
Romāns “Tur” ir par teritoriju, kur pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados – okupācijas stagnācijas zenītā – bija iespējams uzturēties ikvienam. Ja vien cilvēks spēja izdarīt izvēli.
"Tur" ir grāmata, kas nerotaļājas ar laikmeta ainām, bet ietiecas cilvēka būtībā.
Kristīnes Ulbergas romāns balstās patiesos notikumos, par ko viņai daudz stāstījuši gados par viņu daudz vecākie draugi, šo notikumu dalībnieki un aculiecinieki. 80.gadu vidū Vides aizsardzības klubs veica akciju – apzināja vecās, pamestās mājas Latvijas laukos. Starp aktīvistiem bija arī mūziķis Andris Černovs, kurš uzgāja kādu māju dziļi purvainos mežos Smiltenes apkaimē un nevis to uzskaitīja, bet kopā ar bariņu domubiedru sāka to apdzīvot – un tur izveidojās tāda kā radošo cilvēku komūna, norobežojusies no padomju dzīves ikdienas. Daļēji grāmatas varoņi ir šīs autsaideru komūnas cilvēku prototipi.
