Neviens cits gadalaiks cilvēka prātos un atmiņās neglabājas tik ilgi un tik īpašā vietā. Ziema, rudens, pavasaris – tas viss ir savijies vienā lielā kamolā, bet vasara ir viena vienīgā, tā, kas tiek gaidīta jau ar pirmajiem siltajiem saules stariem un tikko no zemes izlīdušām sniegpulkstenīšu galviņām. Vasaras atceras, jo nav atbrīvojošāka gadalaika, nav citu trīs mēnešu, kad kārtu pa kārtai cilvēki atkailina ne tikai savu ķermeni, bet arī dvēseli. Vasara ir intīms gadalaiks – laiks, kurā satiekam paši sevi.
Intīmi par savas bērnības vasarām raksta Andra Manfelde savā "Poēmā ar mammu", un personiskais, individuālais pārdzīvojums Manfeldes daiļradē ir atslēgas vienums. 2005. gadā izdotajā autobiogrāfiskajā stāstā "Adata" autore raksta par pašas pieredzēto narkotiku atkarību, personisks ir arī 2018. gadā iznākušais atmiņu stāstu krājums "Mājās pārnāca basa", kurā autore apkopojusi 18 noklausītus Sibīrijas pieredzes stāstus. Šovasar iepazīstam dzejnieces un prozaiķes jaunāko veikumu – grāmatu "Poēma ar mammu", kurā intimitāte atklājas atmiņās par laukos pavadītajām vasarām un dzimtas sievietēm. Taču personiskais šajā Manfeldes tekstā neaprobežojas tikai ar pašas pārdzīvoto un piedzīvoto bērnībā.
Jo dziļāk un atklātāk autore ieskatās savas dzimtas likteņos, jo tiešāk un precīzāk poēma skar katra lasītāja pieredzi individuāli, līdz teksts ir aizsniedzis vispārcilvēciskās robežas,
brien tām pāri un runā patiesībās, uz kuru pamatiem esam uzbūvējuši savas bērnības vasaras un konstruējam nākotni.
Ir interesanti būt "Poēmas ar mammu" lasītājam un vērot sevi, fiksējot to mirkli, kad autores atmiņas pieskaras arī paša realitātei. Manā lasīšanas pieredzē tas notiek gandrīz uzreiz. Poēmas otrā teksta rindas "ceļš/grantēts/sajož pakalnus kā izbalojusi rēta/ķeizargrieziens pār kūpošu vēderu/virzās no viena meža ieloka uz nākamo" burtiski aizsviež manas bērnības vasarās. Es sajūtu karstumā kūpoša grants ceļa smaržu, un šādu mirkļu poēmā nav mazums. Vēlāk sajūtu arī silta piena smaržu, kūtsmēslu virmojošo smaku, tikko pļautas zāles svaigo dvesmu un piedzēruša veča smārdu. Vasara te atklājas arī spilgtās redzes gleznās, kuras autore piesaka jau poēmas ievada vārdos – "es jums uzzīmēšu visu, kā bija".
Poēmā liroepiski teksti, kuros vēstīts par cilvēkiem un konkrētiem notikumiem liriskās varones dzīvē, mijas ar dzejoļiem, kuros šķietami nenotiek nekas. Tie ir aprauti lietu vai parādību uzskaitījumi, kas, pirmkārt, kalpo kā veldzējošas salas starp poēmas piesātinātajiem tekstiem.
Taču arī šajās rindās – "meitene ar sikspārni matos/meitene ar ceļmallapu princi/ [..]/ meitene ar šķērēm/meitene ar plikpauraino lelli" vai "ainava ar šūpolēm govs ķēdē/ainava ar skaidām un bēniņiem/ainava ar salauztām stellēm un kuļmašīnu/ainava ar divdesmitgadīgu lelli un slidām" – arī te Manfelde pamanās uzzīmēt savas bērnības vasaras ainas, līdz smeldzīgumam ļoti pazīstamas.
Neraugoties uz teksta formu, "Poēma ar mammu" zināmā mērā turpina sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" aizsākto un runā par cilvēkiem pagājušajā gadsimtā.
Manfelde uzzīmē savas dzimtas koku – "nē, nevis dzimtas koks, bet zaru kaudze" – un caur cilvēcisko pārdzīvojumu atklāj 20. gadsimta elpu.
Taču tieši tāpat kā gramatikas likumi nefiksē teksta robežas, autore izvēlējusies neizmantot lielos sākumburtus un minimāli lieto pieturzīmes, tāpat teksts pats par sevi nav noslēgts laikā un telpā. Notikumi, kas risinājuši 20. gadsimta 70. gadu vasarā, saplūst ar notikumiem šodienā, tāpat kā mēs turpināmies savos bērnos, bet bērni turpina mūs – "iever, meit, adatā diegu – lūdz tante Lidija/iever, meit, adatā diegu – turpinu es/ katram savs krusts jānes – paceļ acis no grāmatas Lidija/un iediedz mani klusumā un šaubās/katram savs krusts – turpinu es".
Manfelde poēmu dalījusi divās daļās, norobežojot bērnības vasaras un dzimtas stāstus pirmajā poēmas pusē no konkrētu ģimenes cilvēku balsīm, kas ieskanas otrajā grāmatas daļā. Un atkal jau –
jo intīmāk autore rokas pagātnē, jo vairāk izplešas teksts, pārtopot no viena cilvēka pārdzīvojuma vai vienas ārkārtīgi sadzīviskas ainas līdz kosmiskai patiesībai.
Kad poēmā ieskanas rindas "tikai ar taisnu muguru/var uzkāpt atpakaļ kalnā" vai "tāda ir dzīve/no sākuma tevi saliec, tad atvāž", vai "lielākā daļa jautājumu rodas pēc sarunas/it kā notikums būtu smagums/kam vajag laiku, lai aizsniegtu dziļumu", vai… Es varētu turpināt un turpināt, jo
Manfelde pamanījusies radīt vēstījumu, kas lasītāju paceļ vispārzināmu patiesību virsotnē, kurā noturas, neiekrītot banalitātēs. Pie zemes to tur realitāte – reāli cilvēki, notikumi, atmiņas un vasaras smaržas.
"Poēma ar mammu" ir poēma ne tikai par bērnības vasarām, tā ir himna sievietēm, turklāt sievietēm laukos. Tas ir stāsts par sieviešu ziedošanos, smago darbu un neierobežoto spēku. Caur vecvecmāmiņu Augusti iepazīstam vēsturi, kas atkārtojas ar apskaužamu ritma izjūtu. Tantes Lidijas balss vēstī par sievietēm, kas ziedojušās laukiem un dzērājam vīram. Poēmā dzīvo arī mātes tēls, caur kuru savukārt ieskanas arī pašas liriskās varones pārdzīvojums. Te arī grāmatas nosaukuma šifrējums, jo poēma nav rakstīta par mammu, tā ir ar mammu, atsaucoties uz liriskās varones piederību un nespēju nošķirties no dzimtas sievietēm, viņu pārdzīvoto. Caur sievietēm poēmā ieskanas arī roku tēls – sastrādātas rokas, sarepējušas plaukstas, rokas, kuras noglāsta, un rokas, kuras notrauc sviedrus – "rokas ir lizes, rokas ir dakšas, rokas ir spaņņi, rokas ir grāpji, rokas ir bļodas, rokas ir ciris lopam pie skausta, rokas ir brūces, rokas ir zīmes, liktenis mezglus iesējis pirkstos, lai nelaižos debešos klaigāt". Intīmi par sievietēm vēsta "Poēma ar mammu", un vīriešiem šajā pasaulē tikai pastarpināta nozīme. Tie parādās vien reizēs, kad jākauj lopi. Iepazīstam arī atpalikušo pastarīti Jēkopu un īgno Indriķi, Lidijas vīru alkoholiķi un liriskās varones tēvu, par kuru klusē visi. Vīrietis laukos ir kā mūžam līdzi stiepjams smagums – "ar nēšiem plecos/ar ūdeni plecos/ar gubu/ar bērnu/bērniem/saiņiem/maisiem/nešļavām/līdz viņš uzveļas tavos plecos/sieviete, vai tad tu medmāsa?/iznes ievainotos no lauka?".
Manfelde šajā dziļi intīmajā vēstījumā par savu dzimtu un vasarām laukos pratusi ietvert ne tikai personisko, bet arī vispārcilvēcisko, un tas iet pāri vēsturiskajam laikam. Šķiet, autorei bija būtiski radīt šo poēmu, norakstīt šo stāstu par saulainajam bērnības vasarām. Tā ir bijusi kā atbrīvošanās no smaguma, no atmiņām, kurās dzīvo pagātnē notikušais, kas nospiež šodienu, – "drānas/kas glabājas skapī/ar katru gadu kļūst smagākas/it kā ne tikai cilvēks/bet arī laiks/sastāvētu no ūdens".
"Poēma ar mammu" ir samierināšanās, bet ne piekāpšanās, tā ir piedošana, bet ne atvainošanās. Tā ir savas pagātnes izdzīvošana, lai mācētu sadzīvot un turpinātu dzīvot.
Poēmas pēdējās rindas – "un tad sāktu runāt Jēkops/es jau iztālēm dzirdu viņa balsi" – ļauj domāt, ka samierināšanās un piedošana ir notikusi, notikusi, lai varētu dzīvot tālāk.
