"Devītā maija svinību laikā Rīgā notiek slepkavība — acīmredzami izaicinoša politiska provokācija. Noziegums uzšķērž divās dažādās valodās runājošo Latvijas iedzīvotāju pussadzijušās rētas. Iesākumā šķietami vienkāršā izmeklēšanā tiek ierauti aizvien jauni cilvēki — veci un jauni, latvieši un krievi, no lauku pensionāra līdz pat Saeimas deputātam: neizrunātā vēsture atspēlējas šodienai," teikts grāmatas aprakstā.
Romāna darbības vieta un laiks ir mūsdienas. "Man tas šķiet ārkārtīgi būtiski. Es citādi neķertos pie tā stāsta, ja es negribētu stāstīt šeit un tagad," atzīst Lauris Gundars.
"Gribējās izstāstīt stāstu, no kura detaļām bieži vairāmies. Mēs sakām, tagad par to nerunāsim, neskatīsimies uz to pusi. Bet tas ir aplami, jo ir tāds gēns iekšā, ir jāsaprot, ka tāds ir un jādzīvo tālāk. Šķitis mulsinoši, ka maļamies pa vienu pusi un neredzam lielu daļu cilvēku, kas mums dzīvo apkārt. Beigās esam nonākuši līdz etniskam dalījumam, kas tāds nav. Tas ir ideoloģiskais dalījums. Tas ir vairāk iekārtu dēļ radīts fenomens, kuru mēs, negribot par to runāt, dzenam arvien dziļāk un tālāk," pārdomās dalās Lauris Gundars.
Romānā ir personāži un raksturi, kurus negribam redzēt vai neredzam. Būtiski palūkoties apkārt un ieraudzīt cilvēkus.
Lauris Gundars atzīst, ka mēs nenovērtējam Uzvaras pieminekļa nozīmību.
"To nevajag jaukt nost, bet vest un rādīt cilvēkiem, redziet, kā tas izskatās. Ir vērts tur nonākt, lai jautātu – patīk, gribas to. Tas nav valodas jautājums, tā ir Padomju armija. Jā, asociējas ar valodu, bet mēs paši to lielā mērā stimulējam, lai tā būtu. (..) Tā ir Okupācijas muzeja filiāle, jumts jau ir, tikai jāuzbūvē pati māja," uzskata Lauris Gundars.
