Sadarbībā ar LSM.lv kultūras sadaļu RMM piedāvā publikāciju sēriju "Pilsētas dzejnieka portrets", kurā iepazīstinās ar katra izstādē iezīmētā laika posma spilgtu dzejas pārstāvi, kurš savos darbos pievērsies arī pilsētas tēmām.
Pirmais stāsts būs par dzejnieci Elzu Stērsti (1885–1976) – spēcīgu un talantīgu personību, kura piedzīvo divus karus, bet vienmēr paliek atvērta pasaulei un cilvēkiem, ir Latvijas patriote, savas ģimenes un lasītāju iedvesmotāja. Viņas dzejā pilsētas tēma parādās galvenokārt karā nopostītajai Jelgavai veltītajos dzejoļos, kuros lasāmas autores skaudrās priekšnojautas, jau pēc kara – pirms viņu izsūta uz Sibīriju.
Elza Stērste dzimusi 1885. gada 18. martā Vecpiebalgas pagastā sabiedriskā darbinieka un jurista Stērstu Andreja ģimenē. Viņas mazmeita, literāte un tulkotāja Anna Žīgure vecmāmiņai veltītajā grāmatā "Marselīne" par Elzas Stērstes bērnību raksta, ka viņa bijusi kluss un pieklājīgs bērns ar neizprotamām ilgām sirdī. Jaunībā Elza pievēršas mūzikai – mācās mūzikas skolā un studē Pēterburgas Konservatorijas klavierklasē (1906–1910), kā arī klasisko filoloģiju Sorbonnas Universitātē Parīzē (1911–1913). Lai arī universitātes profesori piedāvā viņai turpināt studijas Parīzē, lai iegūtu doktora grādu, pienākuma izjūta pret ģimeni Stērsti atsauca atpakaļ uz Latviju. "Dažās dienās, kas atlikušas līdz prombraukšanai, Elza vēlreiz izstaigā mīļās vietas: atvadās no muzejiem, baznīcām, parkiem un skaistajām celtnēm, no Sēnas un bukinistiem, vēlreiz pasmaržo grāmatveikala rosinošo gaisu un pašķirsta jaunos izdevumus. Viņa nopērk franču valodas mācību grāmatas un mūzikas veikalā notis, kas Jelgavā vēl būs retums." (Žīgure A. Es stāstu par Latviju. Karogs, 2000.)
Elzas Stērstes aizraušanās ar Francijas vidi un kultūru pavada viņu visu dzīvi. Atgriezusies Jelgavā, kur dzīvo viņas ģimene, Stērste apsver iespēju pārcelties uz Rīgu – pilsētu ar lielāku vērienu, kur cilvēki nebūs tik "pašapmierināti un pieblīzuši", taču viņai piedāvā skolotājas vietu Jelgavas Ķeizariskās mūzikas skolas klavieru klasē. 1913. gadā iznāk viņas pirmais dzejas krājums "Prelūdijas".
![Kurta Fridrihsona grafika. Elzas Stērstes portrets. [1930–1970. gadi.]](https://static.lsm.lv/media/2018/08/large/1/9v0v.jpg)
Drīz Stērste piedzīvo pirmo lielo dzīves satricinājumu – Pirmo pasaules karu. Kopā ar ģimeni – māti, tēvu, māsām Mariju un Helēni – viņa dodas bēgļu gaitās pa Latviju, līdz nonāk Pleskavā, kur strādā par klavierskolotāju. Vēl esot Latvijā, "Elza vēro lielo pašapziņu un pašdisciplīnu, ko šajā grūtajā laikā rāda bēgļi, un viņas sirds pirmo reizi iekvēlojas mīlestībā un lepnumā par savu tautu." (Žīgure A. Es stāstu par Latviju. Karogs, 2000.) Pēc kara sākuma dzejniece pārceļas uz Rīgu, kur strādā par franču valodas skolotāju Latviešu Izglītības biedrībā (vēlāk – Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija). 1919. gada rudenī tiek nodibināta Latvju-franču draugu biedrība, un Elzu Stērsti uzaicina par biedrības sekretāri. Biedrības rīkotajā franču mūzikas koncertā Melngalvju namā viņa iepazīstas ar dzejnieku Edvartu Virzu. 1920. gadā viņi salaulājas, un 1922. gadā piedzimst meita Amarillis. Jaunā ģimene pārmaiņus dzīvo gan Rīgā, gan Salgales pagasta "Billītēs". Elza Stērste raksta dzeju, tulko franču literatūru, sacer romānu "Andreja Zīles dzīve" par sava tēva Andreja Stērstes dzīvi.
1940. gadā pēc smagas nieru slimības mirst Edvarts Virza, un neilgi pēc tam Latvija tiek okupēta. Pēc okupācijas līdz pat 1985. gadam Virzas darbi netiek izdoti, par viņu oficiāli nerunā. Un Elza Stērste ir režīmam nevēlama atraitne, 1951. gadā viņu arestē un par darbošanos Franču grupā notiesā un izsūta uz Sibīriju.
No Elzas Stērstes atmiņām par pēdējo tikšanos ar ģimeni cietumā pirms izsūtīšanas: "Kad mani izsauca uz satikšanos, aiz satraukuma nevarēju parunāt. Daudzām sētām cauri mani ieveda nelielā telpā, kur viņi visi bija kopā – Amarillis, Jānis Žīgurs (meitas vīrs), Edijs un Anniņa (mazmeita). Maziņajai bija trīs gadi, bet viņa labi atcerējās šūpoles, kur es viņu ziemā vedu šūpoties. "Iesim šūpoties!” – jautri iesaucās viņa, un tūlīt kļuva priecīgāk."
Ļaunās priekšnojautas un sēras par zudušo Elza Stērste aprakstījusi arī savā pilsētas dzejā: "Iet ceļinieks un neziņā sev jautā:/ "Vai tā ir Jelgava, šī drupa, karā grautā/ Bez torņu smailēm, ai, bez līdzības kā rēgs,/ Ko aprijis bez sāts ir milzu ugunsgrēks?" ("Senā Jelgava", 1945.) Vai: "Ap mani viss ir miris/ Tik pelnu klusums dairs,/ Viens mūžs ir pēkšņi iris,/ Un otra nebūs vairs" ("Jelgavas vīzijas"). Tomēr arī izsūtījumā Stērstei izdodas saglabāt cilvēkmīlestību, gaišu prātu un priecāties par dabas skaistumu, lai arī tas nav viegli. No Elzas Stērstes vēstulēm: "Zonā ziedēja baltais āboliņš milzīgām pogām, bet smaržo viss mazāk, arī matiolas. Vakar bija manas Zeltspārnītes vārdadiena, un es viņai uzpinu vainadziņu. Ar katru dienu kļūstu vientuļāka, un man ir maz cilvēku, ar kuriem var kādu vārdu pārmīt." 1953. gada marta sākumā viņa negaidīti uzzina, ka noticis tas, ko viņa tik ļoti gaidījusi, – nomiris Staļins, un parādās cerība atgriezties mājās.
No Sibīrijas viņa atbrauc vārga, pārcietusi insultu, daļēji paralizēta, tomēr nezaudē dzīvessparu un galvenais - sapni par brīvu Latviju. Anna Žīgure "Marselīnē" raksta: "Tik daudz kas bija jau izdarīts, pirms iznīcināja neatkarīgo Latviju un to Latviju, kas nāks. Lai jaunie apzinātos, ka viņi neiesāk tukšā vietā. Tik daudz kas bija jau izdarīts, pirms iznīcināja neatkarīgo Latviju. Elza jutās kā viens no šī tilta posmiem. Tā ir viņas pašreizējā misija. Tomēr jāuzvedas ļoti uzmanīgi, jāiztiek ar zīmēm, ar mājieniem. (...) Bailes? Tās nekur nav pazudušas. Elza jau ir veca, turklāt vēl invalīde, viņai pašai nekas nedraud, bet bail, lai kāds cits necieš viņas dēļ."
Pēc Sibīrijas Stērste nodzīvo vēl 20 garīgi aktīvus gadus, bet nekad vairs netiek uz savas sirds pilsētu – Parīzi. Rindas no Stērstes 1970. gada dzejoļa "Sēna un Daugava": " Bet, tikko lielie ūdeņi/ Sāk manī krākt kā likteņi,/ Es dzirdu Daugavu – viss cits ir ēna,/ Tā sevī ierauj dziļāk Sēna".
Elza Stērste mirst 92. dzīves gadā 1976. gada aprīlī.
