Kultūras vēsturnieces Elīnas Kalniņas veidotā virtuālā ekspozīcija ir emocionāla un iespaidīga. Vēstījums par jauniem cilvēkiem, kuri izaug grūtībās, pārbaudījumos ar pazemojumiem, badu slimībām un nāvi.
„Pamatā šai ekspozīcijai tēma ir padomju varas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem no pagājušā gadsimta 40.gada līdz 1957.gadam,” stāsta Elīna Kalniņa. „Stāsts ir par piecām personām. Viņu privātie jeb personīgie stāsti. Tas ir Aļņa Vanaga un vēl četru bērnu, ar kuriem kopā viņš nonāk Sibīrijā, stāsts. Viņi visi ir pieminēti Melānijas Vanagas autobiogrāfiskajā darbā „Veļupes krastā”, bet viņu stāsti tur nav izvērsti. Tur izvērsts Aļņa Vanaga stāsts, jo pašsaprotami, ka Melānija par savu dēlu tur ir daudz uzrakstījusi.”
Aļņa Vanaga stāsts virtuālajā ekspozīcijā ir uzbūvēts no materiāla, kas atrodams „Veļupes krastā”, stāsta ekspozīcijas veidotāja, bet Ivara Kārkliņa, Intas Krišjānes, Ilgas Alksnes un Andra Eglīša stāsts ir uzbūvēts no intervijām, kuras Ingrīda Lāce ar viņiem veikusi no 2009. līdz 2011.gadam, no krājuma, kas glabājas Melānijas Vanagas muzejā.
Šie stāsti, cits citu papildinot, veido Latvijas vēstures kopainu minētajā padomju okupācijas periodā. Stāstītājs ir pirmajā personā. Sākumā stāsta bērni, tad viņi kļūst par pusaudžiem, tad – jauniešiem. Ekspozīcija beidzas, kad viņi no bērniem izauguši par jauniešiem, „tapuši atbrīvoti un atgriezušies Latvijā”.
"Sasnieguši savus sapņus par spīti tam, cik tas ļoti bija sarežģīti viņiem kā kriminālnoziedzniekiem,” turpina Elīna Kalniņa. „Tāpēc es izvēlējos nosaukumu „Esi pats”, jo man gribējās pievērst uzmanību tieši tam, kā viens jauns cilvēks mēģina savā dzīvē realizēt tās pašas lietas, ko mūsdienu jaunietis. Viņš mēģina atrast vietu, kur grib mācīties. Viņš mēģina atrast darbu, ko gribētu strādāt. Iepazīties ar savu nākamo dzīvesbiedru vai dzīvesbiedri. Visas tās pašas lietas, kas mūsdienu jaunietim.”
Ar to projekta autore vēlējusies pievērst mūsdienu jauniešu uzmanību viņiem saistošā veidā vidē, kura jauniešiem ir zināma, proti, internetā. Projektā iesaistīti Amatas novada bērni, pusaudži un jaunieši, kuri ierunājuši represēto stāstus. Elīna Kalniņa uzskata, ka tādā veidā jaunieši, kuri pievērsīs uzmanību šai ekspozīcijai, spēs identificēties ar stāstītājiem – Ivaru, Intu, Ilgu un Andri.
Šie stāsti ir saistoši, interesanti un pirmajā personā stāstīti. Tie aicinās viņu aizdomāties par to, cik svarīgi ir uzdrīkstēties būt pašam un, neskatoties ne uz ko, rīkoties pēc tā, kā tu jūti. Par spīti totalitārajam trakumam šie cilvēki tomēr sasniedz to, ko vēlas,” skaidro Elīna Kalniņa, norādot, ka virtuālās ekspozīcijas apskate prasīs vismaz stundu.
Melānijas Vanagas muzeja vadītāja, skolotāja Ingrīda Lāce, ar kuru kopā Elīna Kalniņa veidojusi ekspozīciju, uzsver, ka „tas ir neparasts skatījums uz vēsturi un neparasta pieeja,” jo neko tādu viņa interneta vidē līdz šim nav redzējusi.
„Es atceros to brīdi pirms diviem gadiem, kad muzeja istabā pie krāsns stūrītī kādā tikšanās reizē, kad bija ekskursantu grupa, sēdēja jauna sieviete un arī klausījās kopā ar visiem. Visi aizgāja pēc tam, bet viņa palika,” iepazīšanos ar Elīnu Kalniņu atceras muzeja vadītāja.
Vēlāk Ingrīda Lāce ieraudzījusi, ko spēj mūsdienu tehnoloģijas. Muzeja vadītāja uzskata, ka šī virtuālā ekspozīcija palīdzēs uztvert saprotamāk vēsturiskos materiālus ne tikai jauniešiem, bet arī vidējai un vecākai paaudzei.
