„Ļoti gribējās, lai romāns nav „melns”, bet lai tas nav arī tāds pseido urrā patriotiski pozitīvs – viss tik labi, viss tik labi… Jo tā dzīve bija ļoti grūta, bet skaistākais tas, ka mēs izdzīvojām, vai ne?”
Tā autors Arno Jundze raksturo romāna kopējo tonalitāti. Romāns sākas ar Mihaila Gorbačova uzrunu PSRS Centrālajā televīzijā 1989.gada pēdējās minūtēs un beidzas ar „millennium” – desmit gadus vēlāk, kad brīvā Latvija deklarējusi virzību uz NATO un Eiropas Savienību.
Pa vidu norises bijušas tik blīvas, ar tik daudziem kulminācijas punktiem, plusiem un mīnusiem, ka gluži dabiski, tās atainojot, sanācis spriedzes romāns.
Arno Jundze: „Es šoreiz pat īpaši speciāli nerūpējos, lai tur būtu vairāk spriedzes… Pučs bija – visi tie trakie notikumi, janvāra barikādes ar šaušanām, VDK aģenti – viņi visi šeit palika, tad – autozagļi. Nu kuram 90.gadu sākumā netika nozagta automašīna? - man liekas, tāda cilvēka Latvijā nebija. Tā taču bija mūsu ikdiena – visi tie veikali, bandīti, kas tur kaut ko pārņēma, zaga, spridzinājās. Tas viss ir 90.gadu kolorīts.”
Kā simbols laikam ir romāna nosaukums „Sarkanais dzīvsudrabs”, kas tolaik tika pasludināta par brīnumvielu, kas garantē kundzību pār pasauli un kam daudzi arī naivā aizrautībā dzinās pakaļ. Tāpat trāpīgs laika spogulis ir grāmatas vākam izvēlētā Gunāra Janaiša fotogrāfija ar tikko nogāzto Ļeņina pieminekli.
„Mani piesaistīja tās sejas fotogrāfijā. Viņi tādi apjukuši izskatās. Nu, nogāzām tagad to Ļeņinu, bet ko mēs tagad iesāksim tālāk? Man liekas, ka tā ļoti labi pasaka par to laiku tādas zīmīgas lietas,” saka Arno Jundze un atzīst – rakstot visu laiku prātā paturējis sērijas nosaukumu „Mēs. Latvija”, tādēļ romāna personāžu galerijā pārstāvētas visas paaudzes, un darbība norit gan Rīgā, gan Latvijas laukos.
Savā ziņā simbolisks ir lauku sievas Zelmas tēls, kas, neskatoties uz visām kataklizmām, nemainīgi kūtī slauc savu gotiņu. Tā ir autora atsauce uz Imanta Ziedoņa pravietisko „Poēmu par pienu”, kam līdzīgi motīvi atrodami dažādu tautu literatūrās jau kopš 19.gadsimta.
Arno Jundze: „Viens no somu klasiķiem rakstīja – kamēr dēli taisīja revolūcijas, kāds kūtī slauca govi un viņus baroja. Vienkārši šie barotāji parasti ir tādi necili, viņi paliek otrā plānā, neviens viņus nepiemin, bet, ja mana varone neslauktu to govi katru dienu, nekāda revolūcija jau arī neiznāktu”.
Arno Jundze pilnām riekšavām ņēmis pretī, ko spraigie deviņdesmitie viņam kā rakstniekam sniedz, un viņa veikums varētu būt interesants ļoti dažādiem lasītājiem
– atzīst grāmatas redaktore Gundega Blumberga: „Viņam it kā nav galvenā varoņa, galvenais varonis varētu būt latviešu tauta, bet visi tie cilvēki aptver tādus slāņus, ka katram, kurš lasa, tas varētu būt interesanti – ā, tā dzīvoja laukos, ā, tā bija pilsētā, ā, izrādās bija bandīti un čekisti un visi pārējie, tāda nesenā pagātne ir bijusi ļoti aizraujoša. Īstenībā man šķiet, ka Arno ir atradis ļoti labu veidu, kā pastāstīt par šo periodu. Un kāpēc trilleri var būt visā pasaules literatūrā un Latvijā ne?”
Pieļaujot, ka rūpīgi vēstures faktu pētītāji, iespējams, varētu iebilst par kādām faktu nesakritībām, Gundega Blumberga atgādina, ka rakstīto noteikti nevajag uztver kā vēstures mācību grāmatu, jo tas ir romāns, kurā pilnīgi pieļaujamas dažādas vaļības un atkāpes.
Arno Jundze ir arī Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs. Tāpēc bieži tiekas ar ārvalstu rakstniecības nozares pārstāvjiem. Vēsturisko romānu sērija “Mēs. Latvija. 20 gadsimts”, kuras idejas autore ir Gundega Repše, esot apbrīnu raisoša Latvijas rakstnieku iniciatīva.
"Visur Eiropā runā par šo sēriju un apbrīno latviešus, kas kaut ko tādu ir izdomājuši un ka viņiem tāda sērija top, un patiesībā tā ir unikāla parādība, ka 13 rakstnieki raksta vienā sērijā un neviens nespiež ar varu rakstīt," atklāj Jundze.
Arno Jundzes romāns ir priekšpēdējais 13 grāmatu sērijā. Pēdējais būs Andra Akmentiņa literārais darbs par Hruščova laiku Latvijā. Tā iznākšana gaidāma nākamā gada sākumā.
