"Šis teksts ir ļoti sarežģīts ne jau tikai tulkošanas dēļ, bet vispār, lai spētu izlasīt arī oriģinālvalodā. It kā pats teksts varbūt nemaz nav tik sarežģīts, ja skatāmies no grieķu valodas viedokļa. Bet tas, kā teksta vienības ir saliktas kopā un cik daudz tās sevī ietver, cik daudz ir dažādu Aristoteļa citu darbu nianses un atsauces, tas to padara ļoti sarežģītu, tādu smagnēju un aprautu vietām un varbūt pat obskūru. Ir grūti izlauzties tam cauri," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta filozofe Līva Rotkale.
Rotkale vērtē, ka darba mērķauditorija ir ikviens interesents, bet, lai tuvotos šim tekstam, ir nepieciešama iedziļināšanās.
"Mēs esam mēģinājuši šo darbu mazliet atvieglot, sniedzot kādus komentārus, bet varbūt tieši atkal esam šo darbu padarījuši piepūles vērtu potenciālajam lasītājam, jo esam centušies tomēr iztulkot latviski. Neizmantojot svešvārdus," turpina Rotkale.
Darba tulkojumu no sengrieķu valodas daudzu gadu gaitā izstrādājuši Latvijas Universitātes klasiskie filologi kopā ar baltu filoloģijas un antīkās filozofijas speciālistiem. Tulkojums ir novatorisks: tajā netiek lietoti internacionālismi, tikai latviešu valodas leksika. Lasītājam palīdzīgs ir galveno jēdzienu glosārijs.
Viena no darba tulkotājām filoloģe Ilze Rūmniece atklāj, ka tulkojuma veidošanā ne tikai darināti jauni vārdi, bet arī izmantoti vecvārdi. Piemēram, traģēdija – bēdu luga, kas jau ir pagājušā gadsimta sākuma vārds.
Vēl kāda īpatnība – tulkojumā izvēlēts vārdu ''rētorika'' lietot ar garo ''ē'' pretstatā mūsdienās pierastajam vārda lietojumam ar īso ''e''.
"Kāpēc mēs izvēlējāmies tomēr rakstīt rētorika? Tajā laikā, kad Aristotelis dzīvoja Atēnās, tad izrunas variants šim patskanim bija garš un plats. Aristoteļa rētorika un tas, ko viņš uzraksta par runas mākslu, cik bagātīga un plaši viņu faktiski runā par to, kas runu padara par mākslu un ar ko vispār mums kā cilvēkiem komunicējot būtu jārēķinās, ne jau tikai ar skaidru dikciju un pareizu vārdu izvēli. Tā ir tiešām rētorika," norāda Rūmniece.
Vērtējot darba nozīmību mūsdienās, Rūmniece atzīst, ka tajā var redzēt daudz vispārcilvēciska un mūsdienās pielietojama, uztverama un pārdomājama.
"Šis Aristoteļa darbs ir ļoti nozīmīgs, īpaši tagad, jo galu galā galvenais jautājums, kas tiek aplūkots šajā darbā ir, kā pārliecināt klausītāju. Kā pārliecināt kādu, kurš dzird runu, ko saka runātājs, ar runas mākslas pārliecināšanas līdzekļiem," piebilst Rotkale.
Viņa norāda, ka mūsdienās tieši ar tekstiem un mediju starpniecību cilvēki tiek ietekmēti visvairāk un pārliecināšanas jautājumā ir maz izmaiņu.
"Tagad ir ļoti modē runāt par kritisko domāšanu, par mediju pratību tā, it kā tas būtu kaut kas jauns, kaut kāds sasniegums, par ko kognitīvie psihologi un loģiķi būtu beidzot atvēruši mums acis, mēs neko nezinājām, tagad mēs to beidzot ieraugām. Nemaz ne. Ja mēs paskatāmies, piemēram, "Rētorikas" otro grāmatu, īpaši beigas, tur ir visas tās argumentācijas kļūdas uzrādītas, ko cilvēki mūsdienās pieļauj, tur ir pilns ar dažādiem pamudinājumiem, kā no tām izvairīties, dažādi piemēri, dažādi pareizi spriedumu veidi. Nekur mēs īpaši daudz tālāk neesam mūsdienās tikuši," analizē Rotkale.
Darbs pie šī tulkojuma ir tapis vairāk nekā 10 gadus. Rūmniece norāda, ka pirmās darba grupas veidojušās 2007. gadā.
"Ir bijušas lielas cīņas gan par vārdu izvēli, gan par teikumu izveidi, un man liekas, ka to cīņu bāze arvien ir bijusi tā, lai pēc iespējas mēģinātu saglabāt Aristoteli tādu, kāds viņš ir, tāpēc varbūt arī viņš ir grūti lasāms," vērtē Rūmniece.
Pētniece atzīmē, ka Aristoteļa valoda šajā tulkojumā nav piejaucēta tā, lai teikums pēc iespējas labāk virzītos latviski.
