Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Ķempe zināja vismaz piecas svešvalodas un ir iztulkojusi latviešu valodā tādus literatūras klasikas šedevrus kā Stīvensona “Bagātību salu”, Tvena “Toma Sojera piedzīvojumus”, Defo “Robinsonu Kruzo”, kā arī Puškina, Ļermontova, Lorkas, Vitmena dzeju un daudzus citus darbus. Otrā pasaules kara laikā viņa uz vairākiem gadiem devās bēgļu gaitās uz PSRS – Astrahaņu, Ivanovu un Maskavu. 1942. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts mākslas ansamblī Mirdza Ķempe kopā ar rakstnieku un tulkotāju Jāni Žīguru izveidoja leļļinieku grupu, kas vēlāk bija pamats Latvijas PSR Valsts Leļļu teātra dibināšanai. Ķempe no 1944. līdz 1946. gadam bija teātra mākslinieciskā vadītāja. Vairāk nekā 20 gadus Ķempe ir bijusi arī Latvijas Rakstnieku savienības dzejas konsultante, kas toreiz bija algots amats.
Neviens Latvijas literatūrā neesot varējis ienākt, nesaņemot Ķempes svētību. Par dzejniekiem, kas izpelnījās viņas simpātijas, Ķempe mēdza rūpēties arī praktiski – aizdeva grāmatas un naudu vai pat izkārtoja dzīvokli.
Ķempes pirmais dzejoļu krājums “Rīta vējš” iznāca tikai pēc kara – 1946. gadā. Kopumā ir izdoti astoņi Ķempes dzejas krājumi un tikpat dzejas izlases. Dzejniecei daudz ir pārmesta kalpošana konjuktūrai, rakstot ideoloģiskus varas pārstāvjiem veltītus pasūtījuma dzejoļus un apdziedot idillisko dzīvi Padomju Savienībā.
Ķempe ir darījusi arī to, ko tiešām varēja nedarīt, – piemēram, iesaistījās propagandas kampaņā pret Vizmu Belševicu, kā arī rakstīja atbalsta dzejoli “Brāļu tautai ejam palīgā”, kas bija veltīts padomju tanku ievešanai Čehijā Prāgas pavasara laikā.
Līdzās meditatīvai lirikai un filozofiskai apcerei visaugstāk ir vērtēta Ķempes psiholoģiski smalkā mīlas dzeja, par ko liecina arī vairākas iznākušās mīlas dzejas izlases. Ķempe ir atstājusi arī milzīgu epistulāro mantojumu – sarakstes ar jaunajiem dzejniekiem, laikabiedriem un, protams, mīļotajiem. Viņas sarakste ar pirmo vīru – dzejnieku Eriku Ādamsonu – izdota grāmatā “Mīlestības tuvskati”.
Dzejniece ir sarakstījusies arī ar kādreizējo Indijas premjerministri Indiru Gandiju, kura panāca Ķempes ievēlēšanu par Višvabharati Universitātes goda doktori literatūrā.
Ar Ādamsonu Ķempi iepazīstināja rakstnieks Edvarts Virza, ar kuru Ķempi arī vienoja romantiskas attiecības, tomēr viņš nevēlējās pamest sievu, tāpēc veiksmīgi piemeklēja sev aizvietotāju. Kāzu dienā Ķempe bija sarūpējusi Ādamsonam smalku dāvanu – par saviem līdzekļiem izdevusi viņa pirmo dzejas krājumu “Sudrabs ugunī”.
Pēckara gados dzejniece iemīlējās nelaiķī – artilērijas ģenerālī un grāfā Aleksejā Jermolovā, kura portretu viņa ieraudzīja Ermitāžā, Sanktpēterburgā.
Lieki piebilst, ka Jermolovs jau simt gadu bija miris, bet tas netraucēja Ķempei ar viņu izveidot savdabīgas attiecības un pat doties uz Krievijas pilsētu Orlu, lai panāktu ģenerāļa pārapbedīšanu un kapa sakopšanu.
Ķempe bija neordināra personība – neirotiska un depresijas mākta komuniste, kas tā arī nekad neiestājās Komunistiskajā partijā, uzturēja sakarus ar baznīcu, interesējās par hinduismu un nodevās spiritisma seansiem.
Latvijas Nacionālajā teātrī par Mirdzu Ķempi uzvesta Viļņa Vēja luga “Īsie zibsnīgie mirkļi” Ģirta Šoļa režijā, kas arī vēlāk iestudēta vēlreiz Ķempes bijušajā darba vietā – Benjamiņu namā Barona ielā, kur savulaik atradās Latvijas Rakstnieku savienība. Ķempe ir apbedīta Raiņa kapos līdzās savam pirmajam vīram Erikam Ādamsonam. Rīgā un Liepājā ir Ķempes vārdā nosauktas ielas.
Kultūras ABC
